| |
[Nov. 15th, 2025|04:28 am] |
"Istabā ir silti un klusi. Kaut arī pulksteņa te nav, laiks paiet bez skaņas. Kā slaiks kaķis, kas, sperdams klusus soļus, pārrāpjas pāri žogam."
- no H.Murakami "Pilsēta un tās nedrošie mūri"
Murakami noteikti ir mans dvēseles radinieks. ilgi domāju par šo grāmatu, tās angliski tulkotā versija man bija pazibējusi gar acīm jau sen, bet tagad, kad lasu, tas ir pavisam kaut kas cits, un es priecājos, ka tas ir tā, ar Murakami tas gandrīz vienmēr ir tā. un es jau sen gribēju kaut kur iekāpt, aizbraukt un īslaicīgi nozust... tad nu te tā ir, šī 576 lappušu biezā iespēja. |
|
|
| |
[Nov. 15th, 2025|06:48 pm] |
|
viss kā parasti. būtu priecājusies par iespēju šodien rīt, parīt pastrādāt, bet noplīsu. going, going, gone. es varēju aizvilkties uz aptieku pēc kumelīšu tējas. es daudz domāju par to grāmatu. visiem būšu pierunājusi pilnas ausis. tētis lasa no anšlava eglīša kaut ko mazāk zināmu. krustmātei Līvānos jau sniegi. sapirkos pastkartes un garšīgi paēst. M. beidzot izlasījis manu ziņu. vismaz tā parādās kā izlasīta. es negaidu atbildi. tādas vēstules cilvēki atver, izlasa, saloka un ieliek atpakaļ aploksnē, varbūt pēc kāda laika sadedzina. ja šajā gadījumā ņemam vērā, ka vēstule bija virtuāla, tiksim sveikā cauri. pāri nepaliks pat pelni. es zinu, kāpēc man nav neviena un vairs arī nebūs. es esmu spļāviens jums visiem sejā, un man tas patīk. lieks atgādinājums, ka ne tikai sapņi, bet arī visļaunākie murgi mēdz piepildīties. |
|
|