| |
[Oct. 9th, 2025|05:01 am] |
|
dažreiz vēl rakstu Tev. īpaši brīžos, kad neizdodas Tevi iztēloties. nezinu, kāpēc tā ir, bet lielākoties redzu Tevi tramvajā, vēl mazliet arī darbā, varbūt kādā kafejnīcā, bet noteikti ne māju vidē. bet zinu, ka ap šo laiku jau kādu brīdi esi pārkāpis savas istabas slieksnim. šodien savāda diena. viss trāpa. "gan jau kaut kad," Tu raksti. es jau pat neesmu Tev atstājusi iespēju uzrakstīt kaut ko citu. tad nu tagad sēžu un rakņājos pa Tavu Gan Jau Kaut Kad kā pa savu somiņu, kurā mūždien ir viss kas, tikai ne meklētais. Ja aplūkoju šo Gan Jau no visām pusēm, tad man gribot negribot jāsmaida, jo asociācijas ar dziesmu, kurā vārdi "gan jau atkal debess malā sārta ola dīgs". ar Kaut Kad ir jau sarežģītāk. tās ir gan mana deguna priekšā aizcirstas durvis, gan vienlaikus arī pusvirus atstāts logs. Kaut Kad - kad būsi noguris no tūkstoš sauļu mirdzuma. kad Upe salieks savu muguru deviņos līkumos, vēl arvien būdama viņa pati. |
|
|