| |
[Oct. 2nd, 2025|08:07 pm] |
Kā Tev klājas? Vai Tu esi domās nogrimis jeb triec jokus ar kolēģiem tagad, kad oktobris?
Mums te Trakās dienas. Domāju, ko man sev uzdāvināt. Ja reiz man nav Tevis. Smaržas? Plūmju krāsas mēteli?
Ir tāds miers. Te, kur prātā sajukušai pasaulei epicentrs. Klausos dziesmu, kas saucas I Wanted to Leave.
Man ir tā viena bildīte no Ķemeriem no tā skatu torņa, kur tu māj no augšas man, lejā palikušai.
Tā pārvēršas sapnī, kurā es nevaru saklausīt, ko Tu man saki.
Viss cits to saka pat tad, ja Tu to nesaki.
"Pamet visu. Bēgam no šejienes. Maucam prom. Laižam ko kājas nes. Te viss ir izsmelts tukšs. Nav te nekā. Nekad nav bijis. Tāpēc nāc. Kur tu biji tik ilgi? Visu šo laiku?" |
|
|
| |
[Oct. 2nd, 2025|09:44 pm] |
Ja kāds tā tiešām dzīvotu, kā es te rakstu, vai ne?
Uzzināju, ka nomirusi sieviete, kura dzīvoja pirmajā stāvā.
Viņa nevarēja mani ciest, manuprāt.
Vienkārši vienu dienu visi logi tur ir vaļā un durvis.
Labi, ka rīt piektdiena.
Saņēmos, iztīrīju vannaistabā kaktu, kurš prasīties prasījās pēc švammes un jaudīga tīrīšanas līdzekļa.
Nogurusi, jo tik daudzi teikumi sākas ar mani. Rakstītu par kaut ko citu, ja vien tas cits būtu tuvs.
Bet zini? Mums, visu zaudējušajiem, ir viena lieta, kā nav Jums, uzvarētājiem. Mums pieder viss pasaules laiks. Mēs nesteidzamies. |
|
|