| |
[Oct. 1st, 2025|05:42 am] |
atgriežos pēc īriszieda piespraudes, bet tās tur jau vairs nav. story of my life. paēdu garšīgas pusdienas dzirnavu ielas Pasakā (vienu kartupeļu pankūciņu un kaut kādu baklažānu un citu dārzeņu sapļeckājumu - bija ok). tur bija uz galda podiņā virši un pa čerkstošu radio skanēja "desire, despair, desire, so many monsters..."
"mēs nekad nevaram īsti noregulēt to aparātu," kā nolasījusi manas domas teica pārdevēja. |
|
|
| |
[Oct. 1st, 2025|05:56 am] |
 |
|
|
| |
[Oct. 1st, 2025|06:35 pm] |
Daudz darba.
Pieslēdza apkuri. Nācu mājās un jau kāpņutelpā jutu, ka gaiss pavisam cits.
Pastkastītē atrodas pastkarte no Vācijas. Kāds raksta, ka domājot par Latviju pirmais, kas ienākot prātā, esot sniegs. Griboties tādu Latvijas sniegu parādīt suņiem. Cik skaisti, ka tādas asociācijas.
Re, bet es apsēdos pie datora un šķita, ka man šodien rokas tukšas, nav pavisam nekā, par ko uzrakstīt te.
Kaut kas tomēr bija. |
|
|
| |
[Oct. 1st, 2025|08:43 pm] |
|
Nenāk miegs, skatos youtube, kā viena jauna sieviete stāsta, kā ar vīru pieņēmuši vēl vienu sunīti, kurš ar uzvedības traucējumiem (nezinu, vai pareizi izsakos... īsāk sakot, adoptējuši suni, kuram sarežģīts liktenis). Mājdzīvniekus negribu, man te pašai nav, kur apgriezties, vienkārši tiešām interesanti stāsta. Ne tik daudz no grāmatām smēlusies informāciju, kā pareizi visu to adoptēšanas procesu īstenot, cik vienkārši sirdij klausa, uztver tos sunīšus kā savu dzīves lielo mācībstundu. |
|
|