| |
[Sep. 28th, 2025|07:04 am] |
kapos nebiju spērusi kāju visu vasaru. V., mammas vīrs, aizveda un palīdzēja. nekad tur parasti neraudu. šoreiz sapinkšķējos. vienmēr atstāju tur sveces sarkanos stikla trauciņos un baltus ziedus, kas tur kā savāds īstums rēgojas starp vienveidīgi spilgtiem mākslīgo ziedu kalniem. Miķeļa kapos, kur mamma, cits stāsts - blakus kļava kā svētība, jo rudeņos jāšiverējas, it kā mamma bikstītu, lai tik ceļos un daros, jo kustība ir dzīvība.
kaut kā tā.
nezinu, ko darīt ar uzacīm.
vienmēr es tās ievēroju.
vienmēr esmu bikstāma.
saņemties kaut kam vispār varu tikai tad, ja mani nokaitina.
vakar nosūtīju viņam 3 garas ziņas. divas dienas es biju klusējusi. vai es varēju paklusēt ilgāk? nē.
I remember nothing. |
|
|
| |
[Sep. 28th, 2025|03:44 pm] |
no pagājušās vasaras droši vien visspilgtāk atmiņā iespiedīsies diena, kad pieliku punktu darbiem laicīgāk un devos meklēt vētru, bruņojusies ar visiem iespējamiem fotoaparātiem, kādus te pa skapjiem un plauktiem varēju saskribināt, bet beigās atradu tikai Talking Heads "Once in a Lifetime" pilnā skaļumā pati savās austiņās...
bet nekad jau nevar zināt...
atmiņas vispār sarežģīta padarīšana. |
|
|