| |
[Sep. 15th, 2025|05:10 am] |
viena vasarrudenīga diena vakar
taurenis aizlido ar punktu uz spārniem
man šķiet, mēs abi esam priecīgi turpceļā
atpakaļceļā arī, bet citādāk, jo vilcienā sakāpj cilvēki
un nevar vairs tā īsti parunāties
es vienkārši klausos kaut ko savās austiņās
viņa neielāgojamā seja
kaut gan varbūt tā ir parasta seja
bet es vienmēr esmu pārsteigta, kad viņu satieku
pirmajā brīdī
pēc tam jau pierodu
"I died a lot
to live a little
with you" |
|
|
| |
[Sep. 15th, 2025|04:09 pm] |
Kāpēc Tu tā dari, es domāju.
Kāpēc Tu liec man Tevi dievināt ar tik sasietām rokām.
Bet man jāatzīst, ka tajā ir kaut kas skaists.
Jo ilgāk Tu neatnāc, jo mazāka saraujas iespējamība, ka atnāksi, man šķiet.
Vienīgi sapnī Tu sēdi uz gultas malas manā guļamistabā, bet ievēroju, ka Tev ap plaukstas locītavu nav Tavas ierastās tīģeracs rokassprādzes.
Tā es saprotu, ka Tu paliksi mazliet ilgāk.
Tāda kā zīme, ka es drīkstu sameklēt kaut ko par pelnutrauku nosaucamu, lai vari sēdēt uz palodzes virtuvē, lai savukārt varu redzēt šos jumtus, pagalma rosību citādi, it kā caur Tevi.
Tāds sīks smalkums.
Detaļa, ko mīlu. |
|
|
| |
[Sep. 15th, 2025|04:55 pm] |
nu labi.
nav tāda sapņa.
ir tikai the way the water sparkles.
izveļos no pusdienas miega kā kaķēns no groziņa kopā ar dzijas kamoliem.
tētis sasūtījis bildes no Dušanbe. |
|
|
| |
[Sep. 15th, 2025|05:46 pm] |
zini, kā to sauc?
tavu rokassprādzi.
par ārišķību.
es viņu pazīstu.
tas ir mans otrs vārds.
kamēr Tu būsi prom, es apsolu, ka gaidīšu.
darīšu visu tāpat kā līdz šim.
kāpņutelpā lejā ejot pusstāvos apstāšos, lai paskatītos uz debesīm, īsti nespējot noticēt ne saulainai, ne mākoņainai dienai.
atved man fjordus un kādu trolli. |
|
|
| |
[Sep. 15th, 2025|06:21 pm] |
like a dog chasing its tail |
|
|