| |
[Jun. 7th, 2025|12:00 am] |
|
Ja Mmmmm tumsā vilktu man uz muguras zīmējumus, tas nebūtu viņš. Viņš nekad nedarītu neko tādu, jo viņš drīzāk nokutinātu mani līdz krampjiem vēderā. Toties man ir viegli iztēloties, par ko viņš iedomājas, kad aizmieg. Par post-it lapiņu. Par pistāciju rieksta čaumaliņu, pildspalvas kodoliņu vai vēl kaut ko tikpat sīku, kamēr man gulētejot krustām šķērsām jāpārdomā viss. Mēs nekad nepametam šīs četras sienas. Tās ir kā vienas un tās pašas izrādes dekorācijas. Man nepatīk teātris, varbūt pat izteikti riebjas, jo man patīk lietus un basas kājas. "Whoever you are, I have always depended on the kindness of strangers." Tas nekad nav bijis par mani. Es jau trīs reizes šeit esmu iepinusi vārdu "nekad". Kāpēc to neizmantot vēl ceturto reizi? Labi. Es nekad neaizmirsīšu, kā aizvakar uz M. paskatījos un iedomājos, ka droši vien varētu šim cilvēkam soļot blakus vēl kādu brīdi. Mums sapas klusumi un iešanas temps. |
|
|
| |
[Jun. 7th, 2025|06:56 am] |
|
ai nu nezinu. darbā varbūt arī netieku nolīdzināta līdz ar zemi, bet arī neko labu (atšķirībā no citiem) nesaka. tagad domāju - lai jau tās teicamnieces un paraugdarbinieces, kuras tur slavē, tiek ar tiem darbu kalniem galā arī šodien un rīt. ko tad es, es iejūtos sliktās meitenes lomā un dziedu "that's not my name". es labprāt aizbrauktu uz jūru. varbūt es redzētu kādu nūdistu. vai taureni. vai gan nūdistu, gan taureni, ja man paveiktos. |
|
|