| |
[May. 22nd, 2025|07:46 pm] |
|
Man tagad patīk visādās krāmu bodītēs virināt noslēpumainas kastītes bez uzrakstiem. Visbiežāk tajās atrodams kaut kas parasts, bet aizvakar man vienā tādā trāpās salikts Hokusai Lielā Kanagavas viļņa puzles fragments, balta putna spalva un trauciņš ar ziliem gliteriem. Es joprojām par to domāju. Domāju par dienu, kad satiku M. Zini, viņš tā paskatījās toreiz ar tādu drēbnieka skatienu, it kā gribētu ļoti precīzi aplēst, cik auduma vajadzēs manai vēl neuzšūtajai kleitai. "tā es te dzīvoju savā būrītī. bieži nezinu, vai durtiņas tam ir vaļā vai ciet," es teicu jau apmēram nedēļu iepriekš sagatavotu sakāmo. Tad mēs to noskaidrojām. Un izrādījās, ka durtiņas ir vaļā, bet ved uz bezizeju. Tagad tā kleita ir tāda pati kā visas citas. Šovakar klausos dziesmu Quiet Fire. Esmu pateicīga dziesmai, ka tā ir dziesma bez vārdiem. Domāju, vai ir tāds akmens, ko varētu uzvērt uz diedziņa un nēsāt kaklā iekārtu. Tam akmenim būtu jāpalīdz izlemt, pieņemt īsto lēmumu. Vai ir kāds tāds akmens? Man, lūdzu, kaudzīti tādu. |
|
|