|
Oct. 4th, 2026|02:36 am |
ar laika atstarpi šķiet, ka man patika abi pirmie cilvēki, kas bija atnākuši paskatīties dzīvokli: meitene atgādināja druknu pajūga zirgu, lai gan nekāda resnā nebija. arī kaut kas trausls viņā bija, jo vērojot viņu saklausīju, kā man zem kājām nošņarkst stikla lauskas, kas bija sabirušas uz pamestas viesnīcas tukšā baseina grīdas kaut kur Marsaskalā, Maltā, kur reiz aizmaldījāmies ar S.
vīrietis staigāja sabozies, rokas kabatās sabāzis un vairāk šķita, ka viņu interesē kopējā dzīvokļa noskaņa, nekā visi tie jautājumi par nesošajām sienām un ko tik vēl ne. kad skatiens aizķērās aiz manis kā liekas kumodes, šķita, ka viņš apjūk kā laivā bez airiem pēkšņi attapdamies. bija aizkustinoši simpātisks.
laimīgums ir viegls. vajag tikai, lai kādu nedēļu pasāp vēders. nu, varbūt ne gluži pasāp, bet ir sajūtams. un kad pēkšņi naktī pamosties un saproti, ka tā jokainā sajūta ir prom... |
|