|
Sep. 6th, 2026|01:02 am |
pēdējā laikā jutos mazliet pazudusi. ne īsti kā savā ādā. meklēju kaut ko, kā nav. meklēju, šķiet, mammas gatavotā ēdiena garšu, bet nekur nevarēju atrast. biju uz Lido aizgājusi. viss jau tur garšīgi, bet it kā pārāk garšīgi. piektdien autoostas Narvesenā nopirku sēklu maizīti ar omleti un bekonu, jo nebiju ēdusi visu dienu un laika vairs nebija daudz. pārdevēja pajautāja, vai uzsildīt. teicu, ka tas būtu jauki. un tas bija labākais, kas ar mani ir noticis. nezinu, kas tieši tajā visā. vai tās maizītes garša vai uzsildīšanas fakts, vai vienkārši tas, ka beidzot atcerējos, ka ir jāpaēd... bet es stāvēju, ēdu to maizīti un jutos absolūti laimīgi. I. gatavotā zupa arī bija ļoti garšīga.
grūti pateikt, kas man ir I. kad iepazināmies, viss ātri notika. starp mums. viņš atrakstīja man iepazīšanās portālā. pajautāja, vai man nešķiet, ka mums vajadzētu pamēģināt iepazīties. atbildēju, ka nekādus pamēģinājumus nesaprotu, jo cilvēki vai nu iepazīstas vai arī paliek viens otram sveši. es nepaspēju neko saprast ar prātu. man patīk, ka es joprojām nesaprotu.
tētis zvanīja, runāja tajā klusajā nospriegtas stīgas balsī. R. , kurš ir mans pusbrālis, ir pametis studijas un strādāšot. tā ir sanācis, ka es neko par R. nezinu, pāris reižu esam sasveicinājušies, bet vienmēr mani ir pārsteigusi R. līdzināšanās tētim. man nav pat R. tel. numura. teicu, ka priecājos par R., un tā arī ir.
kamēr biju pastaigāties tagad pa vakaru, I. pabeidza gleznu, kas viņam visu laiku nepatika. pirms iešanas pateicu, kas tur, manuprāt, ir par vainu, un viņš piekrita. un man bija mazliet skumīgi, ka viņš piekrita, jo es no mākslas sajēdzu tieši tik pat, cik no jebkā cita.
mīlu Tevi, I., ja šis ieraksts kādreiz izskalojas kā pudele pie Taviem krastiem. |
|