|
Aug. 22nd, 2026|05:47 am |
mammas dzīvoklī viss kā 2020. g. , jo ne man , ne mammas vīram nekad nebija spēka tam visam ķerties klāt.
rosos, šķiroju, krāmēju to visu pa kastēm, maisiem, līdz atrodas kaut kas emocijas uzjundošs (kalni ar mammas zālēm, tēta reiz atvesta grāmatiņa "Sonne, weck den Igel auf", kuru man patika aplūkot bērnībā, jo atšķirībā no multfilmas par ezīti miglā patika un nebiedēja ilustrācijas).
nedēļa būs pagājusi, pārgurušai velkoties mājās un katram garāmgājējam apsolot, ka manās mājās turpmāk viss būs tikai vienā eksemplārā un tikai pats nepieciešamākais (te gan arī tagad nekā daudz no mantām nav, jo par visu vairāk dzīvē nemīlu sajūtu, ka apaugu ar lietām).
maisu ar prom nesamajām vai ārā metamajām mantām tiešām ir daudz un visi ļoti smagi. esmu tik nogurusi, ka jau trešo nakti ir nemiegs - aizverot acis aizvadītā diena vēl ilgi ņirb gar acīm un kājas kā pilnas ar svinu.
sajūsmā par gaidāmo tīrīšanu, jo man ļoti patīk kaut kam tādam ķerties klāt, ja zinu, ka būs daudz darāmā. ja ir tikai mazliet jāpietīra, tas vairs nav tik forši.
vispār laikam rudens, jo rosos un dziedu sev zem deguna "četras sveces ar tumsu runā", vienīgi tālāk nezinu vārdus, tāpēc dziedu, ka "četri kurmīši kafiju dzer".
I. aplūkoja manu vecāku bildes un teica, ka esmu līdzīgāka tētim. es piekritu. man no tēta ir neglītums, bet no mammas - slikta veselība. |
|