| |
[Mar. 23rd, 2026|05:28 am] |
Tu biji šeit. biji taču, vai ne? es redzēju savu dzīvi ar Tavām acīm. Tu varēji redzēt divas nagliņas un tukšumu, kas bija palicis pāri pēc noņemtās gleznas, kas man tā bija kritusi uz nerviem, jo tai bija dots nosaukums "pavasaris", bet tajā redzamais man vienmēr asociējās drīzāk ar rudeni. Tu varēji pamanīt kapu grābekli, vakardienas atpakaļceļā novītušo, ar kājām gaisā žāvēties pakārto rozīti. Tu varēji redzēt šo ledusskapi un to, kā es vēlā naktī pieeju pie tā, atveru tā durvis un stundu stāvu tā aukstajā gaismā domādama, ko tādu man gribas.
un izrādās, ka man gribas Tevi.
apēst, izēst kā ar sudraba karotīti.
izskribināt Tevi tukšu. |
|
|
