|
Jan. 21st, 2026|06:57 am |
|
Pārdabiski stipra. Pārēdusies spinātus kā Popeye. Staipu līdzi savus smagumus tā, it kā no tiem spētu izdīgt manas rītdienas. Biju cerējusi, ka mums viss sanāks. Joņoju atkal laikam pa priekšu. Vainīga? Es tikai gribētu, lai citi zin, ko viņi zin. Es pati zināšu to, kas jāzina man. Citādi - jau ierasts noklausīties balss ziņu no citroncilvēka. Viņš no manis baidās, man šķiet, tāpēc paliek. Nav tā, ka es neklausītos viņā vai citos. Vienkārši ierastais tukšums izpleš savus spārnus pār visu, ko nu te esmu savilkusi sev visriņķī, un tajā, kā es jau tagad esmu viņu ierindojusi starp saviem spokiem, ir kaut kas tik... spokains? salts? Saku, ka fonā viņa runātajam dzirdu sekunžu dārdēšanu. Prasu, vai viņam ir tur sienas pulkstenis. Jā, esot pat divi. Bet dzirdami tikšķot virtuves pulkstenis. Viņš garšīgi gatavo ēst un pūš savas cigaretes dūmus manā tvaiku nosūcējā. Dažreiz viņam ir tāds stiklains, neko neredzošs skatiens, it kā viņam būtu 40 grādu temperatūra. Es pret to vienmēr apdedzinos. Kā Jums liekas, vai Hopkinsa memuāri man patiktu? Jums patika? |
|