| 10:20a |
metamorfoze
tā varētu būt kāda pagānistiska padarīšana ar melnām ausīm un zaļiem vairākiem knābjiem, kas rokas sev pa priekšu un tad meklē kur palikusi tā zēle, kas apglabāta pagājušajā rudenī un neapzinoties savu eksistenci pagaisusi tālēs krāsā zilā varētu nosaukt to padarīšanu kas rokas sev pa priekšu un tad tēlo ka nekas nopietns nav noticis bet tikai meklē attaisnojumu tam lielajam visuresošajam akuzatīvam kas pats par sevi nepiedāvā nekādas izvēles iespējas bet tikai melo vienā laidā tā ka ausis kust un nesaprot pats savas atrunas attiecībā uz kara gūstekņiem kas izģindušiem ķermeņiem karājas diega galā kādam nodzērušamies vudū meisteram, kas atmetis ar roku ļauna darīšanu un nodevies pīļu barošanai kādā no daudzajiem pilsētas parkiem kas piedāvā plašas iespējas tādiem izbijušiem dekadentiem pierādīt savai iekšējai patībai ka nav noticis nekas tik traki lieks ka vajadzētu meklēt patvērumu sevis paša radītās pasaules noliegšanā.
tāda jautājuma nostādne neko jaunu nepavēstītu mūsu lasītājam, bet apstāklis kas šo situāciju padara par īpašu ir tā viduvējā aritmētiskā dalījums ar zemapziņas krustcelēs aizķērušamies melīgiem sinonīmiem, kas rediģē paši savas aptraipītās reputācijas paliekas un ne nieka nesaprotot mēģina deleģēt viņiem uzticētos pienākumus kādam no nedaudzajiem kāpurķēdniekiem kas rokas sev pa priekšu un nelolo īpaši lielas cerības atrast kādu sev līdzīgu visā tajā komposta kaudzē kas sevī glabā karstu nakšu noslēpumus un raud uz pleca katram kuplam zaram un nesaprot ko varētu pasākt viens tāds izbijis diendusas gulētājs kam nav ne nieka atrodams viņa daiļrunīgajā kasešu vāciņā, kas pats sevi par ākstu padarījis neļauj citiem tādiem tikt klāt viņa vispusīgajam aristokrātiskajam pedantismam.
es protams atvaonojos, ja redzot beigtu gulbi nesalutēju kā tas būtu pieņemts galmā pilī. tomēr savai aizstāvībai varu minēt garos gadus kas pavadīti cīnoties ar rediģēšanas izraisītajiem vielmaiņas traucējumiem un kas neļauj paši sevi attiecināt uz tik pašsaprotamu restaurāciju, kāda būtu iespējama gadījumā ja rastos kas spīdoši inovatīvs un nebūtu vēlams mest plinti krūmos uzreiz pēc tam kad uzspīdējušais saules stars ir ienesis tavā mistkastē apaļu oliņu kas smaida nesaprotamu smaidu un atgādina kādreiz kādā videomateriālā redzētu amorfo somu degli, kas ne nieka nefiksējot no notikumu zemplūsmas pacēļ savu novērotāju augstās dzīlēs kas nenozīmē neko pārdabisku bet gan tikai to cik pašsaprotami ir impulsi raizēties par saviem vectēvu mantojumā atstātajiem globālās sasilšanas defektiem, kas nenozīmē savukārt to par ko iepriekš tika runāts tādējādi izslēdzot iespēju apvainoties un neko neizsakošu avārijas situāciju un redīģē. šodien nospēru sev 10 minūtes bet atgādinājumi paliek spēkā. |
| 3:48p |
es te vēl tikai par tām desmit minūtēm. varētu paraudāt ja būtu sadzēries ūdeni, bet pavasara smalkās rasas pilieni raud manā vietā. nav tā ka man gribētos raudāt, bet raudāšanas pieminēšana rauj sev līdzi virkni asociāciju, kuras galīgi nav pielīdzināmas manam šī brīža stāvoklim. lai kāds labāk varētu mani saprast pastāstīšu pasaciņu.
eju pa ielu un redzu sevi atspīdam tramvaja vados, kas saglabājušies no cita gadsimta rauj mani iekšā sarkanā atspulgā. visādas krāsas var atrast dabā, bet es kā tāds lamzaks pieminu tikai nedaudzas. varētu avainoties vai apvainoties, bet jēgpilna dzīve nesastāv tikai no šīm divām darbībām. mums tiek piedāvāta daudz plašāda sajūtu gamma.
šodien, mūsu lielveikalu ērā, kad skrejriteni var nopirk pa trim latiem, man neceļas roka izdot grāmatu bērniem ar psīhozēm, kuri pirms gulētiešanas kožās ar zobiem segā un grib par varītēm dzirdēt manus dzejoļus, noskaitītus drebošā bariotnā vai kaut kā tā.
lai kaut nedaudz uzprišinātu šo situāciju es sev stāstu stāstus no tās pasaules, kas sevī pārsvarā satur nedaudz informācijas. salīdzinoši nedaudz, jo ja uzplēš gubu kas it kā izskatās pēc siena gubas, tad nereti var uziet visdažādāko pakulās savīstītu informācijas drusku formāciju, kas dzertu tēju ar daudz cukuru, ja vien būt vecie labie laiki, kad tēja tika dzerta no stikla glāzēm. tagad nekas no tā vairs nav palicis un vienīgais kas mums atliek ir veidot savu dzīvi pēc paša sejas.
tātad kā lai veido dzīvi kas nedodas rokās pat ķerta. tas ir - ja tu ķer zeķes no rītiem bet viss ko vari dabūt gatavu ir noķert pats savas zeķes tad nav vērts censties būvēt konkurētspējīgu mikrokosmu vai mikro sabiedrību kuras vienīgais un galvenais mērķis būtu radikālu pārmaiņu radīto seku uzņemšanās uz savu galvu - atbildība ar visu savu mantu un garīgo potenciālu - kļūt par vergu gadījumā ja viss notiet katastrofāli renstelē. tādēļ jādiversificē riski ieguldot arī tādās nozarēs kas no tradicionālo morāles principu skatpunkta klasificējamas kā deģeneratīvas. lai šo procedūru kaut cik veiksmīgi īstenotu šī barjera jālauž un jāveic deklasifikācijas procedūras secīgi sakārtotas, kuras parasti aizņem no diviem līdz trijiem gadiem un kuru ieviešanai dzīvē parasti tiek pieprasīts sertifikāts, kuru var iegūt šad un tad uz stabu ielas, nummuru atcerieties paši. daži to zin un tie ir laimīgie, jo ko gan viens cilvēks var prasīt no sabiedrības ja viss ko viņš pats var dot ir nepārtraukti uz visu piktoties un ņemties pa tām drazām kamēr nelabi kļūst un melnas tantes sāk gar acīm dejot. viss ko varu ieteikt šādā situācijā ir mīklā tīts, tādēļ vajag no sākuma paēst. |