reizēm es jūtos bezpalīdzīga.līdzigi,ka situācijā šodien,kad pec slimošanas devos atprasīt koleģim zibspuldzi,ko biju palienējusi.iedevu pagajuša nedēļā uz vienu vakaru,bet pec tam apaukstējos un slimoju mājas.pēc norunas bij tai jabūt atstātai,bet nebij.it kā loģiski - man tapat nevajag un viņš turpina lietot.bet zinot,ka esmu atgriezusies - tomer neatdeva,bet turpinaja lietot.kad nokēru pašu - jā, tūlīt atdošu.bet esot tur kas tur janobildē.pec tam ienes.noliek un aiziet aizcērtot durvis.kašķīga sieviete būdama - prasu,kādēļ cirti durvis.un sak birt frāzes,kā - "tu nemaki bildēt,bet es maku","paradi kaut vienu labu savu bildi","nav ko slimo","fotogrāfiem nav jaslimo"...
varētu neņemt neko vērā.mazums,kas cilvēkam atgadījies un sagajis uz īso,kad pateicības vietā par izpalīdzešanu tu saņem frāzes,ka vispar neko nemāki.
bet es saku domāt.
par to,ka es nekad ar neesmu mācējusi bildēt.un neesmu domājusi,ka to māku darīt.bet visu laiku mēģinājusi saprast - kā.mēģinājusi darīt.
bildes.nu varbūt man nav arī nevienas labas.es par to nespriežu.un manuprāt,fotogrāfi paši nesaprot,kas ir laba fotogrāfija.arī es.
varbūt es kļūdos....
http://www.candycactus.net/mp3/macba.mp
hmm,par iepriekshejo ierakstu runājot.tas gadījums man izraisīja pavisam citas pārdomas.
reizēm tu pats zini,ka sēdi kaut kur un nekas nenotiek.bet zināma mēra un kaut kādu iemeslu dēļ ir izdevīgi sevi mānīt.tu sēdi.it kā ir labi.it kā nav labi.tu esi uz vietas.
un tad cinīts.apgāzies.sēdi un domā.
zini,ka tā jau esi sēdējis citkārt,
nu ko es izdomāju?
tikai to,ka patiesība jau labu laiku neko nedaru sevis labā.zināmā merā pašplūsmā eksistēju.teku.teku.teku.
es pat nebildēju.
es fiksēju jebko,kas nepieciešams,lai sauktos - izpildīts darbs.bet tajā nav nekā no manis.
es sen neesmu bildējusi kaut ko,kur varetu sev teikt - citi neredzēs - bet es tur esmu.
es tikai vēroju.esmu un reizē neesmu nekur.
varbūt ir tikai ziemas miegs?varbūt drīz būs citādak?
http://www.candycactus.net/mp3/ae.m
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |