– Tu, nelietīgā egoiste, tu paņēmi mani savā mājā, jo tavi mazie bērni gribēja kaķīti. Jūs aizvedāt mani uz klīniku, tur mani sterilizēja (jo mazie bērni šausmīgi uztraucās, kad mocījos un locījos pavasara ilgās, raudāja aiz žēluma, ka mincītei sāp vēderiņš), jūs bārāt mani par nokostiem putniņiem (bet ko tad var darīt, ja tie tik bezkaunīgi lidinās tieši gar degunu, nu varbūt nedaudz pārspīlēti bija nomedīt un iestiept istabā pusdzīvu balodi, kurš pēc tam visus pārbiedēja un apkakāja malu malas), jums krita uz nerviem atvemtā barība (laikam ne pārāk dižciltīgi radu raksti būs pie vainas, ka nesātīgi pierijos un lieko barību kuņgītis dažkārt atgrūž). Tā ir tā tava dzīvniekmīlēšana – silts, dzīvs pūkainītis stresa noņemšanai. Tieši tā tu, saimniecīt, man arī saki – sēdi mierīga, tu strādā pie manis par kaķi!