|
[06 Aug 2009|05:43pm] |
| [ |
music |
| |
Forgotten Sunrise - Never (k)now (short remix) |
] |
Šodiena, liekas, viena no garlaicīgākajām dienām Anglijā.
Es pusdienu novaļājos gultā un tikai uz brīdi piecēlos, lai aizietu uz virtuvi sataisīt aknu mērci ar sieru, ņamm.
Vēl es šodien beidzot noskatījos dokumentālo filmu par Salvadoru Dali. Es nemaz nezināju, ka viņš bija tik vājprātīgs un ka viņš nomira nevainīgs. Viņam bija kaut kāda slimība, kad ir bail no fiziskiem pieskārieniem. Pēc tam es noskatījos Luisa Benjuēla filmu "Phantom of Liberty". Tā filma bija tāds sirreālisma gabals, ka es neko tā arī nesapratu :D. Vajadzēs kādreiz vēlreiz pārskatīt, varbūt tur bija baigi dziļā doma tāpat kā krievu filmā "STALKER".
Vēl uz manis šodien apvainojās viens mājas iemītnieks, jo es viņa paciņu no rīta neizņēmu. Sasodīts, viņš man netu vakaros atslēdz, viņš bija pelnijis! Kakucis tāds!
|
|
| Lindsay Lohan and Samantha Ronson |
[05 Aug 2009|01:59pm] |
Tā kā es atklāju, ka iepriekšējā bildē bija šis slavenais pāris, par kuru man nebija ne jausmas. So es, protams, izpētīju šo interesanto pāri.
Un biežās baumas par to, ka šis pāris ir izšķīries, ir nepatiesas. To var apskatīties pašas Lindsijas myspace.com blogā, kur viņa raksta, ka nekas tāds nav noticis un ka viņa blogā uzrakstīs, ja kaut kas tāds notiks.
Liekas ļoti burvīgs pāris. (Man arī tā gribētos, tik stipri un stabili turēties kopā)
http://www.youtube.com/watch?v=1cqHla5jFM0
http://www.aceshowbiz.com/news/view/00016217.html <-- šis raksts vien pierāda manu iepriekšējo teoriju par to, ka vecāki atbalstīs šāda veida attiecības, ja zinās, ar ko viņu bērns ir kopā. Lindsijas māte līdzīgi atbildēja, kā mans mammucis - "If she's happy, I'm happy."
Tā kā, dārgie, nebaidaties vest uz mājām savu otru pusīti pat tad, ja šis cilvēks īsti nebūs tas, ko vecāki gaida!
|
|
| If mum doesn't know |
[05 Aug 2009|11:31am] |
Kādu laiku atpakaļ lasīju gay.lv diskusiju - "kā, lai pasaka mammai, ka esmu lesbiete?"
Man tā nav problēma, jo tētis zin, mamma itkā arī zin. Itkā, jo es nekad tieši neesmu teikusi - esmu lesbiete vai biseksuāla. Viņa vienārši redzēja, kāda es biju,kad man bija kāda draudzene. Pagājušo gad es gan ateicu mammai, ka lūk, tā ir mana draudzene Līga.
- Ja tu tā jūties labāk un laimīga, tad dari, kā gribi. - mamma man teica, kad izstāstīju par Līgu.
Tagad es vairs negribu teikt neko nevienam. Kaut arī tētis tāpat saprata, ka man kaut kas nav kārtībā.
- Meitenei vienmēr gribēsies pi**i, tāpēc Viņai tas ir tikai eksperiments - tā viņš man teica.
Bet es negribēju strīdēties, jo spēka vienkārši vairs nebija.
Es vairs negribu neko stāstīt viņiem. Es labāk visu pateikšu tad, kad būšu par visu pārliecināta, kad būs stabilitāte. Kāda jēga teikt katru gadu par kādu citu?! Tad viņi tiešām domās, ka tas ir nenopietni. Bet es gribu, lai viņi zin, ka tas viss ir tiešām nopietni, ka tas nav tikai, lai izmēģinātu.
Esmu aizdomājusies par to, kas vieglāk tomēr vecākiem to visu uztvert, kad Tev ir kāds jau blakus. Jo vienkārši pateikt "Mammu, tēti, es esmu lesbiete/biseksuāla!", tad, manuprāt, vecāki cerēs, ka tas pāries u.tt. Bet, ja vecāki jau ir iepazinušies ar meitas draudzeni, tad viņiem būs vieglā to visu pieņemt, jo redzēs, ka tas ir nopietni un redzēs, ka tā nav kaut kāda izvirtība. Un, ja ne no paša sākuma, tad ar laiku jau nu nteikti pieradīs, jo zinās, ar ko meita ir kopā un zinās, ka šī meitene ir tāds pats cilvēks, kā visi pārējie...
|
|
| Rudens |
[04 Aug 2009|11:43pm] |
Rudens. Pūš vējš. Viss liekas spilgti sarkanos toņos. Man vēl nekad rudens nelikās tik vilinoši skaists.
Es sēdēju parkā uz nolupuša soliņa, kam blakus atradās ozols. Tas nesakustējās pat tad, kad vējš kļuva spēcīgāks. Tajā brīdī es jutos tik mierīgi un viegli... tik spēcīgi kā šis ozols.
Es saliku rokas kabatās un gaidīju... Gaidīju, kad ieradīsies mana rudens miera osta...
-Mm... - Viņa, ieraugot mani, pēkšņi apklusa.
Viņa apsēdās blakus, un tāpat kā es, saliek rokas kabatās. Mēs vērojām, kā krīt sarkanās un dzeltenās lapas. Tās krīt tik bezcerīgi, bet laikam nav žēl, jo pēc pāris mēnešiem tās atkal būs zaļas un pilnas dzīvības. Tāpēc mēs tikai vērojam.
Ir lietas, ko es nesaprotu, un ir lietas, ko nesaprot Viņa. Tāpēc Viņa izvēlējās apsēsties man blakus, un es izvēlējos apsēsties tieši uz šī ļoti vecā soliņa, kas pārdzīvojis neskaitāmus rudeņus.
Dažkārt Viņa var nepateikt neko, bet es sapratīšu. Dažkārt es varu neteikt neko, un Viņa sapratīs. Arī rudens mums nesaka neko, bet mēs saprotam. rudens mūs atveda uz šo pasakaino vietu, un rudens atkal to izdarīs, lai mēs redzētu, kā atkal lapas krīt, un ozols joprojām nekustās, un mēs joprojām turam rokas kabatās. Un atkal ir mierīgi un viegli...
|
|
