tas arī nav par literāti! diemžēl! un tur jau tā fakin literātu un citu kuļturņiku vaina, ka viņi dzīvo savas filtrētās mazasinīgās dzīves, kurās burtiski nekas nenotiek, tikai nīkšana pussprāgušās teorētiskās konstrukcijās, kaut kādās tukšās stilošanās un matu skaldīšanās, kur nav ne čuru, ne kaku, ne vājību, bet tikko uzpūš viegla vēsmiņa tā veronika grib mirt, jo neredz dzīvē jēgu! tur jau nav par ko rakstīt! un tur nav ko redzēt un tur nav par ko mīlēt.

manuprāt tekstos par benitu ir pietiekoši daudz mīlestības, kā to var nejust. ja par mani kāds rakstītu tādus stāstiņus, es būtu par to tikai lepns un iepriecināts.