dievs un viņa vārds ir viens un tas pats, tātad vienīgā iespējamā cilvēka saistība ar dievu ir viņa vārda piesaukšanas mirklī. viss pārējais ir prāta lepnība un no tās izrietošās ilūzijas piramīdā uz leju, darbības un emocijas un organizētā reliģija tai skaitā. tātad, jo biežāk piesauc dieva vārdu, jo biežāka viņa klātbūtne cilvēkā un viņa dzīvē. tā arī īsto mūku nodarbe. laicīgajiem tiek stāstīts, ka tāda garīgā prakse viņiem par smagu un jāpārtiek no labajiem darbiem un zaļbarības, priekšā pakaļā kristīgā bla bla bla, jo ciniskāka un bīstamāka, jo par dieva tēmu.

dievs tātad visiem, no viszemākajiem līdz visaugstākajiem. arī muļķiem. jo dieva vārdu var piesaukt arī muļķis. cita ceļa pie dieva nav kā tikai šī piesaukšana. teorija par prāta ceļu ir demagoģija.

dieva vārds, vientuļš un pliks, citos vārdos neietērpts un citu vārdu neaizsargāts, ir pēdējais bastions, līdz kam iespējams atkāpties. mīlestības, nabadzības un nevainības apliecība. любовь и бедность навсегда.