man nepatīk arī tā politiskā pozitīvisma popsa, kura tiek izmantota, kad kaut ko vajag, bet pavisam aizmirsta, kad tas vairs nav izdevīgi. jā, viena lieta, kad jūties kā daļa no vairākuma, kā ielipis vienā vienādos ideālos domājošā kleķē, cita - kad saproti, ka katrs esam atsevišķa vienība un neviens nekad un nekādos apstākļos tevi ne sapratīs, ne tavu dzīvi dzīvos. tās ir tās pašas atšķirības, kuru dēļ vieni dievu meklē iebāztos masu pasākumos, baznīcu koros aurodami, bet citi tieši otrādi - dodas dziļi mežā un pavada tur milzu laiku vientulībā un atgriežoties pie sevis. tas ir domāšanas veids un misija varbūt, ja domā vispārinātāk. nu neticu es kopējai pozitīvai darbībai un viss. vairākums un masa, manuprāt, jebkuru vislabāko ideju vienmēr deģenerē un pārvērš pretmetā.