pašam arī ir pieredze ar lielajiem sveicējiem. pēdējo reizi, kad 6 gadus atpakaļ svinēju savu dzimeni, to aktīvi, man par prieku, uzņēmās noorganizēt kāda sandriņa. rezultātā šī dzimšanas diena izvērtās par briesmīgāko dzimšanas dienu manā mūžā - visi viesi tika iztrenkāti, tā pati buša, kas te apakšā raksta, tika nosaukta par melno caurumu, kas krīt bezdibenī, bet es biju pilnīgā panikā. savus svētkus vispār labāk svinu vientulībā, pats kaut kur aizbraucu ciemos un klusi pasēžu ar kādu pie šnabja glāzes. turklāt šausmīgi neērti vienmēr jūtos, kad mani sveic, tā ka gribas aizspiest sveicējam muti, bet pašam aizmukt pēc iespējas tālāk. tā es pats jūtos un tādu mēru lieku arī citiem klāt. viss, kas ir obligāts ir stulbs, bet mīlestība nekad nav obligāta, viņa vienkārši vai nu ir, vai viņas nav un nav ko blefot!