neiet jau runa par izvēlēties vai neizvēlēties, bet par to, ka es nekādi nevaru šos datumus atcerēties un to, ka man pašam šādas sveikšanas no malas ir liekas. arī savus vistuvākos, vislielākos draugus aizmirstu apsveikt, un arī ne speciāli, - man vienkārši šīs dienas liekas laikam nebūtiskas. pietiek jau ar to, ka zinu - kaut kur šie cilvēki vienkārši IR, un ka brīžos, kad ļoti vajag es varu aizbraukt ciemos pie viņiem, bet viņi pie manis un tieši tad arī būs tie īstie, lielie kopābūšanas svētki, un nevis kaut kādā sazin kā un kad izdomnātā globālā vispasaules sveikšanas dienā, kad visi kā pie saitītes, organizēti sapērkas kūkas, sveces un dodas lielajā sirsnības misijā.