"vakar prozas lasījumos atkal tika citēts teiciens par to, ka rakstīt vajagot tikai tad, ja nevarot nerakstīt"

šis izteikums parāda latviešiem tik raksturīgo 1) liekulību; 2) tieksmi uztvert māksliniecisku jaunradi kā slimību; 3) vēlmi mistificēt šo nodarbošanos, tādā veidā ceļot savu (dirsā esošo) pašvērtību.

rakstīt vajag tad, kad patiešām gribas rakstīt. un - tev jāpiekrīt - jebkurš cits problēmuzstādījums ir stulbs.