uzliku mansun albumu attack of the grey lantern, apgūlos pažobeles gultiņā un aizvēru acis. balss lika domāt par maucīgajiem džekiem. nevienu maucīgo džeku gan nevarēju izdomāt, tā arī paliku tikai pie idejas par maucīgajiem džekiem, bet vienalga patīkami.

nedomāju, ka ir jelkāda jēga mani aicināt uz jelkādiem pasākumiem, ja vien tie nav privāti pie cilvēkiem, ar kuriem esmu sadraudzējies vai kuri ir sadraudzējušies ar mani. ir jau iespējami arī izņēmumi, bet uz tiem es parasti ierodos pats pēc savas vēlēšanās, tas ir reti un tikai tad, ja šajos pasākumos nekas no manis netiek prasīts. jo man nav ko dot svešiem cilvēkiem un neko no svešiem nevajag.

tā jau man sirds laba un, ja tā sirsnīgi pierunā, es piekrītu, jo nav labi cilvēkiem atņemt cerību, bet pēc tam vienalga neierodos, tā kā nav jēgas nemaz sākt.

kladzinātājas labi var redzēt arī pie baznīcām, kad mācītājs nāk ārā pēc dievkalpojuma un dodas pa celiņu uz savu mājiņu. tad viņas visas lupatiem plīvojot metas viņam pakaļ un grūstīdamās cenšas tikt klāt un izkladzināt katra savu vissvarīgāko jautājumu un savu vislielāko mīlestību. tad mācītājam tik atliek atgaiņāties no viņām kā tādam lācim balu no hiēnām un pielikt soli. pirms tam viņas mācītājam ir paguvušas uzmākties arī dievkalpojuma laikā, grēksūdzēs ar saviem stundu garajiem grēku kladzinājumiem, pēc kuriem mācītājs ir knapi dzīvs un atgūstoties lēni pamazām kļūst par slepenu cilvēknīdēju un saprot, ka vienīgais, no kā gaidīt ko labu, ir tikai dievs.

bet pašas kladzinātājas pēc tam aizgājušas maliņā sāk kladzināt savā starpā, kāda mācītājam viņu kladzināšanas laikā bijusi sāpīga un pārgurusi sejas izteiksme, jo viņš taču nes visus viņu grēkus un dievkalpojuma laikā cīnās ar sātanu.

dažreiz lasot cibu liekas, ka kladzināšana ir atkarīga no pupu izmēra - jo lielāki pupi, jo lielāka kladzinātāja - bet tad atkal lasot satori, sāku par to šaubīties, jo tur dažreiz kladzina arī kladzinātājas vispār bez pupiem.

jāņos viena no mīļākajām kladzinātāju dziesmām ir - es nenācu šai vietā - it sevišķi tā vieta par treju taku vēderiņiem.

otomārais džeimss un nosauļotais džonijs

zatlers vienotībā vai vienotība zatlerā

bet jūsu vārdi lai ir: jā, jā! nē, nē! kas pāri par to, tas ir no ļauna.

ticēt vienam, neticēt nevienam.

nepareizi veidoti seriāli ir masu iznīcināšanas ieroči, kur visi leoni, elizabetes, marijas pamestās un viktorijas ir cipari, kas seriāla procesā tiek savietoti visās iespējamās kombinācijās un skatītāja apziņa kustās šīm ciparu formulām līdz. galvenais ir ar šo formulu, sarežģījumu un atrisinājumu palīdzību aizvest masu apziņu līdz pozitīvam rezultātam, mīlestības uzvarai. tāpēc arī latvijā neiet, ka centrālais latvijas seriāls sezonu pēc sezonas noslēdzas tik nesakarīgi. pagājušās sezonas beigās līgava uzsprāga, šīs sezonas beigās palika cietumā pusapprecējusies ar nemīlamu vīrieti, visi bandīti nesodīti, secinājumus izdariet paši. un tas viss tikai seriāla veidotāju nesaprašanas dēļ. sadomājušās laikam, ka baigā māksla ir atstāt jautājumu atvērtu, kā kaut kādu sievu, kam laimes mīlā nav bijis. tad nu latvijai arī nav. goda vārds, kaut kāda nedapistības sajūta no tā nāk. normālam cilvēkam cilvēkam vajag orgasmu!