fantāzijas dara mums pāri, bet labestība ir skaista.

sēžam klausamies r.e.m. un es saku, ka mana mīļākā viņu dziesma ir i take the rain. es iztēlojos uzreiz jaunu puisi, kurš nonācis atkarībā no dzērāja aktiera, baidās viņu pamest un domā, ka viņš nekad to nevarēs un nekad vairs nebūs laimīgs.

pasaule pilna ar salauztiem lohiem
un es esmu viens no tiem

pēkšņi ekrāns aizmiglojās, uz tā parādījās milzīga krievu aktrises fainas raņevskas seja un viņš galvā izdzirdēja pavēli - TOUCH THE SCREEN! TOUCH THE SCREEN! - sajutis sevī nepārvaramu tieksmi pieskarties, viņš pielēca no dīvāna, pieskrēja pie televizora piespieda visus desmit pirkstu galus ekrānam un sāka saukt aktrises vārdu, bet aizmirsa tēvvārdu. - faina aleksandrovna.. faina aleksējevna.. faina mihailovna! - viņš atkārtoja, tomēr neviens no tēvvārdiem nebija īstais, starp pirkstiem un ekrānu jau sāka šķīst dzirksteles un viņš ar šausmām saprata, ka viņam dotās pāris sekundes iztek, raņevskas seja tūlīt aizmiglosies un pazudīs un viņš līdz tās uzvārdam tā arī netiks, viss nokavēts, un tā arī notika.

"I'm impressed with people who can create new spaces with the right words. I only know one language, and sometimes in the middle of a sentence I feel like a foreigner trying to talk it because I have word spasms where the parts of some words begin to sound peculiar to me and in the middle of saying the word I'll think, "Oh, this can't be right—this sounds very peculiar, I don't know if I should try to finish up this word or try to make it into something else, because if it comes out good it'll be right, but if it comes out bad it'll sound retarded," and so in the middle of words that are over one syllable, I sometimes get confused and try to graft other words on top of them. Sometimes this makes good journalism and when they quote me it looks good in print, and other times it's very embarrassing. You can never predict what will come out when the words you're saying start to sound strange to you and you start to patch."