mākslas neesmu studējis, tāpēc iespējams tagad būs muļķības, bet gleznas ar perspektīvu ir reāli sprosti. lai cik tālu nestieptos ainavas un horizonti vai lai cik plašas būtu gleznas dziļumā iegleznotās istabas, tās tomēr ir galīgas un ielūkojoties gleznas rāmī apziņa nokļūst noslēgtā telpā, kuras jutekliskie attālumi, objekti un subjekti kaut kur tomēr beidzas. cita lieta ar apgriezto perspektīvu it kā plakanajās gleznās, kur tikai līnijas un laukumi. tur telpa atveras uz skatītāja iekšpusi, tik atvērta, ka bezgalīga. tas pats ar vārdiem. un kino. šodien ko līdzīgu sajutu ar 1973 gada filmu dont look now. skatījos otrreiz un automātiski, kā jau pēc tradicionāliem, ārēji lineāriem kino veidošanas principiem, mēģināju izlobīt no tās to ārējo perspektīvu, bet tad atslābu no patīkamas domas, ka šis nav tas gadījums - ka jāfiksē uz ekrāna redzamais viens pret vienu bez risināšanas uz āru un vārdos saukšanas, vienkārši jāļauj tiem darboties uz iekšu. ļoti labi.

pēdējais bonds kaut kāds nekāds. pat visus aiz kreiga palikušos līķus visas filmas garumā nebija noskaņojuma saskaitīt.