ak, jē. džūlija robertsa filmā meksikānis noplukušā meksikas hoteļa istabā skatās seriālu sievietes skatiens! tas ir vienīgais meksikāņu seriāls, kuru 90tajos skatījos ar patiesu aizrautību. tajā bija par kādu padzīvojušu sievieti, kurai atdzisušas attiecības ar vīru, sarežģītas attiecības ar bērniem un kura iemīlas jaunā žurnālistā. nekādu īpašo notikumu, tikai sievietes iekšējie pārdzīvojumi šajā pasaulē. un robertsa arī skatās šo seriālu, acīmredzot bez tulkojuma, bet viņa skatās ar mirdzošām acīm un saka, ka patiesām jūtām nav vajadzīga valoda. tā arī ir. bet seriāls bija tiešām labs, pat kaut kur almodovarisks. tipāži, aktieri, visas tās attiecības un emocijas, normāla humora izjūta un nekāda ierastā seriālu sviesta.

mans mīļākais tēls tur bija kāda plastiski visriņķī saremontējusies amandai līrai līdzīga būtne, kura bija galvenās varones draudzene un viņu visu laiku koļīja ar brīvdomībām, kamēr pati uzsāka romānu ar viņas dēlu. nebija grūti iedomāties, ka tēls sākotnēji iecerēts kā transseksuālis, bet sabiedriskā spiediena rezultātā tomēr palicis tradicionāli kā sieviete. bet tas nu tā, tīrā formalitāte, jo spilgtumam netraucēja.

noskatījāmies latviešu filmu medības. nu briesmas. vai tiešām šādas filmas saņem valsts finansējumu. tur pat nelīdzētu, ja no katras filmas sekundes pussekundi nogrieztu nost. veselu mūžību rāda vienkārši mašīnu. tad veselu mūžību kaut kur aizmugurē kāds rāpjas no tās ārā. tad veselu mūžību kamēr apiet tai mašīnai apkārt. nekustīga, kā bailēs sastingusi kamera, objektiem apkārt kaut kādi bezpersoniski laukumi. kad sāk runāt, starp vārdiem nepiepildīti klusumi. un tā ka ņi riba ņi mjasa. ja rāda kaut kādu vējā plīvojošu putnubiedēkli, tad rādi ātri vai tad ja ilgi tad vēl ilgāk, kamēr apziņa ieiet sajūtā. ja klusē tad piepildi klusumu ar spriedzi. praktiski nekādu tuvplānu, nekādu nianšu sejās un intonācijās. kamera nemīl aktieri, viņa vienkārši viņu neparāda. bet aktieris ir jāparāda, par viņu ir jātīksminās pat. par katru grumbiņu, rieviņu un bedrīti no visiem rakursiem, jo skatītājs skatās nevis kaut kādu filmu vispār, viņš grib redzēt aktierus, kas tajā spēlē. dzerstiņa epizode vispār. ja nemāk notēlot kārtīgu dzeršanu, nu tad piedzirdi un apkurini tos aktierus un filmē tad autentiski un ļauj taču runāt saviem vārdiem, kaut vai materiāls stundu garš. pēc tam 50 minūtes nogriezīsi nost, bet palikušās desmit būs labais. bet tā - saraksta tur kaut kādus neveiklus scenārija tekstus un kaut ko moka augšā. vairākas sekundes rāda kaut kādu māju. vai no tāluma rāda kā zagorskis sēž. seju nevar redzēt, sēdēšanas laikā nekādas nemainās, vienkārši sēž. rāda kā vilciens brauc garām. kamēr pabrauc, skatītājs jau paguvis aiziet tēju uzlikt. fak. ja vēl tā ainava būtu kā glezna un braucošais vilciens kā kustīgais gleznas elements, bet ne tak - vienkārši kaut kāda sūda cirsma un kaut kāds sūda vilciens. berut na rabotu ģeķei, kā teica anna sergejevna nastroiščikā.

es protams protams neesmu izglītots kino taisīšanas jomā un šie iespaidi ir tikai tādi pa gaisu sagramstīti, bet man nudien likās ka tajā filmā nekas nebija labi nekādā ziņā. ja nu vienīgi gunas zariņas bļaustīšanas un smiešanās policijas iecirknī, un tad arī mazliet, kā tāla atblāzma.