saskaņieši vērmaņparkā apmētājuši vienotības dombrovska foto ar zābaku, saskaņā ar ko gribēju teikt, ka dombrovskis taču luterānis un luterāņi taču iebilst pret attēla un attēlojamā vienotību, savā laikā lai bruka iekšā pareizticīgo baznīcās rāva no sienām ikonas un mīdīja kājām, jo tās tikai krāsa un audekls. vajagot pielūgt dzīvo dievu, ne roku darinājumu. tā ka kas tur ko uztraukties par to fotogrāfiju - tā pati krāsa, tas pats papīrs, zābaks arī tikai āda, kaut kāds strogonova žāvētais apvalks, bet dombrovskis tikai viens - dzīvais - luterāniski tā. es jau nesaku, ka esmu pret vienotību, visdrīzāk vēlēšu par viņiem, tikai nosaukums viņiem tāds, ka labāk būtu apvienība ne vienotība, jo vienotība tomēr pārāk spēcīgs jēdziens, lai nerautu uz augšu no tik vārga kuņģa kā politika. ne jau nejauši tā apmētāšana - ja cilvēki klusētu, akmeņi kliegtu, kur nu vēl kaut kādi deģenerāti.

varu mīlēt arī no attāluma un klusējot. bez tēliem, vārdiem un darbībām. neredzamā, nedzirdamā un nejūtamā veidā. it kā es būtu kādā tukšā istabā nolicis uz plaukta tukšu vāzīti kaut kādu, istabu aizslēdzis, bet pats dzīvotu tālāk kaut kur citur ārpusē. es staigāju, guļu, ēdu, viskautko citu daru ko nu cilvēki dzīvē dara, bet tukšā vāzīte pa to laiku visu laiku stāv tajā tukšajā istabā. nu varbūt ne gluži tukša tā vāzīte, vāzītē mana mīlestība iekšā. cits nekas gan ar to nenotiek, viņa tur vienkārši ir un viss. un man ar to pilnīgi pietiek.

tikai viena sajūta man brīžiem - ka tā vāzīte uzsilst. tas māls vai porcelāns, vai metāls, vai stikls, no kā nu viņa tur veidota, vienalga. bet tā jau tikai mana iekšējā sajūta, jo pats es staigāju apkārt it kā nekas nebūtu noticis, tikai no attāluma jūtu ka uzsilst un viss. pēc tam atkal atdziest. bet ir. citi? ko citi? citiem vispār nekādas daļas un nekādu traucējumu.