ārā viss mells un līst ar lielām baltām lāsēm kā filmā grēku pilsēta, ar dūcošu klusumu fonā, baltais troksnis tas laikam saucas. un zibeņo arī ar baltiem pleķiem, bet tad pērkons, kas aiziet vāliem no vienas debess malas uz otru. ne tā, ka iebliež no sākuma tur, tad tur un tad vēl kaut kur, bet kad reāli dunoņa aiziet visa horizonta garumā pa frontes līniju. un viss tāds briesmīgi melnbalts un multiplikācīgs. pirmīt kaut kur attāli uz rīgas pusi sāka sprāgt tādas kā petardes, tā kā raķetes kāds spridzinātu, bet kuram tādā laikā raķetes jāšauj? a. vēl man no lejas saka - kas tas par mistisku troksni? varbūt tur rīgas mājas sprāgst?

pī āssarāss

cik fire with fire tomēr smuki noinstrumentēts, it sevišķi sākums un klusākās vietas ar tām austošās saules klavierītēm, vēlāk jau iekačā, bet kā tad bez iekačāšanas.

naktī tie pērkoni tiešām bija baisi, tiešām visa horizonta garumā un ne tā, ka nograndina, padod tālāk un tad grandina nākamais, bet tā, ka katrs nākamais atstāj iepriekšējo grandot un tad beigās grand visi vienlaikus un mellums burbuļo visapkārt kā uzvārījies elektriskais čaiņiks pirms izslēgšanās.

vēl senos laikos bija tāds psihedēlisks paradums, kad ēda svaigu gurķi, tad pārgrieza garumā uz pusēm un pirms sāls uzbēršanas iegrieza ar nazi sēklās slīpas svītras.