nē, nu tagad jau arī it kā ir kinoteātri, bet nu tā uztjūnēti, ka atgādina koncentrācijas nometnes, kur ieslodzītie ar pelēkām sejām tiek dzīti cauri gariem galdiem un katram bļodiņā ikdienas izdzīvošanai tiek iesmalstīts sintētisks zupcis. dont want.

un vēl kas. atkal jau par to pašu warholu. tā viņa triloģija, kaut kāds mazbudžetnieks ar tā laika alternatīvajiem stāriem, kuri tur vienkārši IR, eksistē un kadrā izpaužas. teiksim tajā pašā ellie parker arī ir tāda viena grupiņa viesnīcas numuriņā, tādi apdolbījušies kadri, tikai atšķirība kāda - ja varhola frīku priekšā ceļos gāzās miljoni, aiz katras kustības simtiem leģendu, katrs kā unikāla vērtība no dzimšanas brīža līdz nāves mirklim, katrs mats, katra kļūda, tad ellie parker frīki palika vienkārši frīki no filmas un ārpus filmas viņi nevienu vairs neinteresē. tas ir kaut kāds pazaudēts spriegums, vai cieņa, vai afekts, sauc to kā gribi, tas ir pazudis. un ne jau filmas vainīgas, filmas ir labas, bet kopējā atmosfēra un vērtības, vai.

bet nu filmē jau ar tagad visādas paltrovas, kurām vajadzētu nevis kino, bet trauklupatu rokā, un ar vasku piepumpētas džollijas, kurām vispār nevar saprast, kur vieta, plastmasas izstrādājumu pārstrādē varbūt. bet vakar bija forši - uz ekrāna parādījās šellija divāla un viss gatavs - lūk acis, skumjas acis jums šovakar, un visa filma ap šīm acīm apgaismota, jo tas jau nav cilvēks, bet radījums, īpašs dzimums, vispozitīvākais izdzimtenis, pašvērtīgs skaistums, extraterrestrial creature.

taureņi vienkārši masveidā. tikko atkal izlaidu trijus. divus pa jumta logu, vienu pa austrumu. un ta salaižas iekšā un sitas pret stiklu, izeju nevar atrast. tā kā tādas ivetas pazariņas - bučoties gribas, bet raisās tik vaļā un nekādi nevar atraisīties.