visam savs laiks, beidzot noskatījos skukas ieteikto ellie parker. tas tieši ir tas kameras darbs, kāds man patīk, tas mazbudžeta. rokas kamera tas saucas? katrā ziņā tas nav tas holivudas grāvēju kameras darbs, kad katrs kadrs un visi kopā savstarpēji saskrūvējušies un sasprindzinājušies un vēl aplieti ar nedabiskām krāsām. tā ir tā frešā brīze, kurā es atpūšos un kurā atpūšas aktieris. bet filma ar naomi vatsu, kā mirklī iespiestas noredzētas dienas. kaut kas, ko ieraudzījusi uz malholanddraiva avarējusī vatsa. cik tad tur tā laika, kamēr mašīna veļas grāvī un gar acīm pazib un uzreiz arī aizmirstas kas pilns ar svešiem cilvēkiem, sauc to kā gribi - dzīve, vai sapnis.

pēdējā laikā tāds nemiers. es gribu noskatīties filmu mierīgi. apgulties, ieņemt vienu statisku pozu un noskatīties, nekustinot ne kāju, ne roku, neknibinoties gar seju un nemeklējot ērtības, jo ir miers un labi tieši tā, kā ir. šo noskatījos - ja godīgi - ne reizi nenopauzējot.

it kā kasavītisa pēdējā filma big trouble, bet galīgi nekasavītisa, galvenās sieviešu lomas tēlotāja it kā benita, bet galīgi nebenita, jo benita pāris reižu apjomīgāka, tikvien kā sakodiens, acis un vaigu kauli, un matu kodaļa, protams.

par kasavītisu liecināja vien daži kasavītiski jociņi. piemēram, plastiskais ķirurgs līķim atjaunojis izšķaidīto seju un degunu izveidojis no mirušā peņa, bet, kad policists grib tam pieskarties, ārsts neļauj, un policists nosmejas, saprotu, ja kāds sāks šo degunu raustīt, tas izaugs tik garš kā pinokio.