kele dzied kā gāns.

biju izgājis pļavā palasīt dieva dāvanas. ērti to darīt ar mazajām šķērītēm un bļodu. ar šķērītēm paņem dieva dāvanu aiz kāta, tuvu ziediņam, pārliec pār bļodas malu un griež. dieva dāvana iekrīt bļodā. šodien paspēju salasīt balto āboliņu (sāk jau ziedēt nost, tikai ēniņā ņemami ziediņi) un pļavas pīpenes, tas ir margrietiņas. tagad tas liekas tā normāli, ka puķes pļavā, brien tik garām un priecājies, bet, kad pienāks ziema, un, kad tajā briesmīgajā ziemā beigsies kafija un melnā tēja, un nebūs vairs nekā, tad tās puķītes iegūs ne tikai estētisko vērtību. tā ka marš, ūsainais puisīt, uz pļavu.

atskaņas dzejā iedarbojas maģiski, bet tajā pašā laikā lasītājs tādai saatskaņotai dzīvei zemapziņā netic un tur dzejnieku aizdomās, ka viņa stāsts aizgājis atskaņu pavadā un tā it kā necieņa pret īstenību. un jo vienkāršākas atskaņas, jo lielākas aizdomas par necieņu. pat vismeistarīgākais dzejolis ar visnebanālākajām atskaņām nav no tā pasargāts. man, teiksim, līdzīgi ar dikomūziku. ir kaut kāda viena stadija, kurā disko manī izraisa neizprotamas skumjas, pat tādu kā grūtsirdību. bet tā tomēr ir tāda salda grūtsirdība, kā stingrā ritmā ieslodzīta skaista melodija.

es jau šito neuzrakstīju, lai kāds dzejnieks atturētos no atskaņām, tieši otrādi. jo tas par iešanu pavadā nav taisnība. patiesībā gan atskaņas, gan īstenība ir līdzvērtīgas, kā jebkas, kā divi punkti, un tieši tā jau ir tā dzejnieka meistarība ielikt šos divus punktus punktu punktā tā, lai nekas pāri malām nekarājas, lai saaug un ir viens punkts no diviem.

par trešo punktu es labāk neizteikšos, jo diezgan maz par to zinu.

forši, ka atstāju tās ūsas, jo man patīk tās atlocīt uz augšu un bāzt degunā. tad viņas tur ienāk tādas mazliet vēsākas un pieskaras nāsīm no iekšpuses un ir tā īpašā ūsasdegunā sajūta. kad tās vēl nebija tik garas, man bija cits paradums - košļāt tās, kuras tuvu mutes kaktiņiem. ar roku iestiept vaigu ar ūsām tuvāk mutei, sagrābt tās ar zobiem un košļāt, kamēr nokož vai izrauj pavisam. tādā veidā man bija visas ūsas sānos nokodītas, taisni negals. tas no nerviem. bet arī sava forša, nevainīga autoerotika tajā ir. kā bērnībā, kad patika sarulēt ausi tūtiņā un ierullēt sevī iekšā. tik patīkami vēsa sajūta, tāda kā bērnu smēķēšana, tā tik rullēt un rullēt.

mazu laiciņu atpakaļ nomainīju žurnāla nosaukumu. ilgu laiku TROUBLE LOVES ME (POOR TWISTED CHILD SO UGLY) bija neaizskarams, jo šis bija nosaukums no paša manas cibas sākuma un nekad netika mainīts. bet tad te nesen kaut kad viena sieviete man sastāstīja par domuformu veidošanu un es iegruzījos, ka varbūt tāpēc man pēdējā laikā tā neiet. ir jau forši sevi publiski piesist trobeļu krustā, tas tā romantiski it kā un citiem iztrobelētajiem par mierinājumu, bet kļuva jau tā mana dzīve par traku. tad nu izdomāju, ka jāmaina domuforma un jāmeklē jauns nosaukums, tāds ar pozitīvu. bet no moriseja dziesmu tekstiem, kā jau man tradīcija. nu un atradu arī īsto dziesmu. tagad mans žurnāls saucas - I JUST WANT TO SEE (THE BOY HAPPY).

maza epizode no cibas. pēc posta par eirovīziju, kur rakstīju, ka serbs stankovičs izskatījās pēc balinātas liānas langas, mani momentāni atdraugoja viens cibiņš. visus savus 183 jau es tik smalki nezinu un neatceros, tikai mīļākos un tos, kuri iziet uz kontaktu, bet viens tomēr atdraugoja. kā jūs domājat, ko es uzreiz padomāju?

andzikai rabarberi stiegraini, bet man kā gejam problēmas ar garajiem redīsiem. visu laiku liekas, ka nav vēl pietiekami gari un resni izauguši, bail nelaikā izraut no zemes, bet ja gaidīšu pārāk ilgi, tie pāraugs un paliks cieti, rūgti, negaršīgi!