vakarnakt pirms gulētiešanas noskatījāmies abas warhola filmas par drakulu un frankenšteinu. it kā nemākulīgas filmiņas, bet tieši tajā nemākulībā arī tas foršums, jānoķer tik īstā frekvence. it kā šie tur būtu savākušies draugu pulkā un tās filmas viņiem kā teatralizēta seksa sesija. humora izjūta un tehniskās iespējas ar laiku mainījušās, tā, ka nebija īsti skaidrs, vai filmas domātas kā komēdijas vai šausmenes. jautri bija, bet ne tā, ka speciāli kāds tur smīdinātu, drīzāk tāda zāles tipa jautrība, kad jautri no tā, kā meitene no statistu bara attēla stūrī izteiksmīgi nobola acis. tu redzēji to skatienu? patinam atpakaļ. nu un plikais joe dalessandro, kas ik pa laiciņam dod baronesei sūkāt, tā ka jautrība ar erekcijas piesitienu. tāda tipa kinozvaigznes mūsdienās vairs neparādās, tā, ka tikai pure sex un nekādas morāles personības starojumā. tagad visi skaistuļi kaut arī superseksīgi, tomēr politkorektajai viduvējībai draudzīgi. skatos uz to dalessandro un skaidrs, ka nekādu aktierisku virsotņu tur nav, last of the famous international playboys, bet tik perfekts rumpis, seja un infantils amorālisms savilktajā pierē, ka nekādu citu mākslu vairs nevajag.

frankenšteina sižetā arī geju tēma - dēmoniskais dakteris sašuj no dažādiem miesas gabaliem divus perfektus sievieti un vīrieti, bet vīrietim nav galvas. kļūdas pēc (spriežot pēc deguna formas) tiek nomedīts nepareizais vīrietis, kurš mauku mājā nevis pisa maukas, bet tikai skatījās, kā to blakus dara viņa draugs, bet dakteris jau to nezināja. nomedīja viņu tātad, nogrieza galvu, piešuva savam superradījumam un nu gaida, kad šis metīsies virsū supersievietei un radīs superbērnus, bet nekā - šis izrādās gejs, jo viņam taču piešūta geja galva.

drakulā epizodes lomā arī polaņskis, jauns, smuks, ūsains. krogā mēģina piemuļķot drakulas kalpu ar spēli, kur viens kaut ko dara, bet otram jāizdara tas pats pakaļ. viņš tur pieliek roku vienam vaigam, otram, apēd to un šito, vēl kaut ko, tad iedzer no krūzes un vēl kaut ko padara. drakulas kalps dara visu pakaļ. tad polaņskis vēlreiz paņem krūzi, drakulas kalps arī, bet polaņskis iespļauj krūzē dzērienu, bet drakulas kalpam nav ko spļaut, jo viņš to dzērienu iepriekšējo reizi dzerot ir norijis, kamēr polaņskis viltnieks to ir turējis visu laiku nenorītu mutē. tā viņš ir vinnējis, bet viss krogs smagi rēc par piemuļķoto drakulas kalpu.

a. teica, ka drakulas sākumā un beigās, kad iet tā saucamie "burti", ir kruti fonti, gandrīz art deco. nē, nu kruti jau kruti, ar psihiski slimu piesitienu burtu R un K apakšējā kājiņā.

šo es ieliku viena aizslēgta stulba ieraksta vietā 29.jūnija vakarā, lai tas lieki nerēgojas citu frendlistēs, ka nav pa daudz. šis ir tas augstākminētais rolling stones vāks. man viņš vienkārši patīk tas džeks. un varbūt tieši tāpēc, ka, lou reed vārdiem runājot, idiots. любовь и бедность навсегда.

atradu wikipēdijā interesantus, visiem jau sen zināmus faktus

Joe Dallesandro, is an American actor, and Warhol superstar. Although he never became a mainstream film star, Dallesandro is generally considered to be the most famous male sex symbol of American underground films of the 20th century, as well as a sex symbol of gay subculture.

As a teenager, Dallesandro supported himself by prostitution and later nude modeling, appearing most notably in short films and magazine photos for Bob Mizer's Athletic Model Guild. Dallesandro also appeared in at least one gay pornography film. In a later interview, Dallesandro said: "My hustling days were more about trying to take care of myself. Having met those people kind of calmed me down. They showed me a different part of life. My attitude was that it widened my life experience... I realized later that I was looking for a father figure and someone to love me."

Warhol would later comment "In my movies, everyone's in love with Joe Dallesandro."

Dallesandro played a hustler in his third Warhol film, Flesh (1968), where he had several nude scenes. Flesh became a crossover hit with mainstream audiences, and Dallesandro became the most popular of the Warhol stars. New York Times film critic Vincent Canby wrote of him: "His physique is so magnificently shaped that men as well as women become disconnected at the sight of him."

As Dallesandro's underground fame began to cross over into the popular culture, he graced the cover of Rolling Stone in April 1971. He was also photographed by some of the top celebrity photographers of the time: Francesco Scavullo, Jack Robinson, Richard Avedon.

Dallesandro has a famous tattoo on his upper right arm that reads "Little Joe", and was portrayed as the hustler "Little Joe" in Lou Reed's hit 1972 song "Walk on the Wild Side", which was about the characters Reed knew from Warhol's studio, The Factory. During a live performance of the song in 1978, recorded on his infamous Take No Prisoners album, Reed made some scathing remarks about Dallesandro: "Little Joe was an idiot, I don't know if any of you know that..You talk with him for two minutes, you hear he has an IQ of 12...He's the only guy I know who went to Italy to be a movie star, and it is not happening...I mean, everybody is ready to go to bed with him, make him a star...He can barely tie his shoes and dress...I say, 'Joe you're getting older,' he says, 'I know, I'll make a Warhol film,' but you can't do that anymore, man!"

A Warhol photograph of the large crotch bulge of Dallesandro's tight blue jeans graces the famous cover of the Rolling Stones album Sticky Fingers. Dallesandro explained to biographer Michael Ferguson, “It was just out of a collection of junk photos that Andy pulled from. He didn't pull it out for the design or anything, it was just the first one he got that he felt was the right shape to fit what he wanted to use for the fly.” The 1980s British band The Smiths would later use a still photograph of Dallesandro from the film Flesh as the cover of their eponymous debut album.

skaistie cilvēki zin patiesību ar sava izskata palīdzību. visādi gudrinieki viņus varbūt var nosaukt par idiotiem prāta ziņā, bet prāts aptver tikai atsevišķus teorētiskus un nenozīmīgus patiesības aspektus. īsto patiesību, kuru bez vārdiem atklāj perfekta vaiga līnija, nezin neviens gudrinieks, bet tikai skaistuļi. viņi to uzzin caur savu skaistā formā izliekto ādu, un nekādas citas zināšanas viņiem pamatu pamatos vairs nemaz nav vajadzīgas.

varbūt tāpēc arī dažiem vīriešiem tā gribas izdrāzt skaistuli, jo viņi caur to it kā izdrāž patiesību. ieraugot patiesību viņiem saceļas un uzreiz gribas to izdrāzt. man gan negribas izdrāzt skaistuli, jūtu pret to drīzāk bijību un jūtos necienīgs. gaidu, varbūt patiesība apžēlosies un izdrāzīs mani. un reizēm jau ir gadījies, ka izdrāž ar.