parādījušās pirmās gailenes.

tik gara bārda man nav bijusi kopš semināra laikiem, sāk jau sprogoties. džoakina feniksa pēdās. jāpaaudzē vēl kādu strēķīti un tad varēšu sabildēties un draugos iepriecināt draugus. nu jau man aug pa lielai daļai pilnīgi balta, ja turpināšu audzēt, varēšu uz jauno gadu staigāt pa mājām pa salaveci, nevajadzēs neko līmēt klāt.

bet nu nomierina. bārda nomierina. var glaudīt kaķīti un var glaudīt bārdu. kaķīti lai glauda sievietes, jo viņām nav bārdas, ko glaudīt, es glaudīšu bārdu. es no savas bārdas gluži kā o!kartes anna no saviem spāņu svārkiem palūru pa caurumu ārā un saku - tā ir mana māja!

klausos jauno agileras albumu bionic un man viņš nešķiet nemaz tik sūdīgs. vismaz var atcerēties kādas melodijas. divus bonustrekus producējušas ladytron, vienā dziesmā piebiedrojas peaches, citā mia. un nav vairs tik daudz tās blovdžobiskās rīstīšanās. staigāju pēc tam gar savām diļļu un fenheļu dobēm dungodams - lets get glam! lets get glam!

vēl jau protams sverīgi ir kur tajā brīdī ir tavs serotonīns. ja serotonīns vietā, tad agilera arī.

atraduši par ko uztraukties. nevis par saksu jāuztraucas, bet par seksu!

jo patiesība vienmēr ir ne tur, bet kaut kur tuvu blakām, kā ļitvinovas ļina teica nastroiščikā - это конечно всегда очень жалко, когда где то рядышком, но не вам.

īsāk, ja man nelaimīgā kārtā iegadās domāt par saksu, bet laimīgas nejaušības rezultātā ienāk prātā renāta ļitvinova, tad es pēkšņi saprotu, ka par saksu domāt ir stulbi, pārtraucu to darīt un turpinu domāt par to, cik kruta ir ļitvinova un, ka domājot par viņu, es esmu pārtraucis domāt par saksu, jo ļitvinova ir kruta, bet sakss ar ļitvinovu salīdzinājumā nav nekas, un man galvā iestājas kārtība.