viņš izturas tā, it kā būtu nomedījis visskaistāko stirnu mežā, kaut gan ne nu viņa kāda nomedījama stirna, ne nu viņam kāds ieguvums, vienkārši stulbi izskatās.

horrors nedrīkst būt pārāk labi izzīmēts, jo tad tas izraisa tikai fizioloģisku pretīgumu, ka jāliek rokas priekšā ekrānam, kā antikristā. pareizāk sakot, kaut kam jābūt ļoti izzīmētam un kaut kam pilnīgi rupjam un paviršam, kā denēvai iekš repulsion, kad viņa no vienas puses pārspīlētā sterilitātē ar diviem pirkstiem met ārā svešu zobubirsti, bet no otras puses otkļučkā kož maizes kukulī un, kur iet, tur paliek. tieši tā neizzīmētā otkļučka arī ir īstais horora ierocis. lielās bailēs taču cilvēks arī kaut ko ļoti ierauga, bet kaut ko neierauga vispār.

mums skolā sen atpakaļ zēniem bija tāds teiciens - kas tu galīgi appimpojies? ko nozīmē šis"appimpojies", grūti pateikt. man liekas, ka tas mellais no honeymoon killers vakar bija appimpojies.

varbūt, ka tā var iemācīties rakstīt. kaut ko pārsubjektivizēti uzsvērt un tajā pašā laikā kaut ko neieraudzīt, izlaist, cietsirdīgi laist pa virsu ar paviršiem, virspusējiem secinājumiem un nepareizi izvēlētiem vārdiem. varbūt tā var radīt kaut ko līdzīgu horora prātam. galvenais, lai šis prāts būtu pietiekoši plašs, lielāks par telpu, kuru es redzu, bet tā jau ir problēma.

visu dienu tā resnule no honeymooniem neiziet no prāta. vispār viens no scaryest personāžiem ever. it sevišķi brīžos, kad kārtējā tante bezsakarā kladzinādama izkladzināja kaut ko nepareizu un viņa sāka lēnām uzkarst, briest arvien apaļāka, un palika arvien draudīgāka, un bija skaidrs, kas tūlīt nenovēršami būs. vot, tad viņa reāli šarmēja un dzina stuporā vienlaikus. pēc tam jau aizgāja lielā nāvesmašīna, tāds neapturams beast, vai ar resnajām konfekšrīļas ķepām, vai indēšanu. tā indēšana, bļe. beta ditto pie šitās filmiņas var sveces dedzināt.