bet pie mums upītē, piemēram, dzīvo bebri. tepat, gandrīz blakus. un ko es par viņiem zinu? gandrīz neko! dzīvnieki kaut kādi, tie aukstumizturīgie, ar biezu tauku slāni. vai viņi olas dēj kā pīļknābji, vai dzīvdzemdētāji, visdrīzāk jau otrie. dzīvajā neesmu redzējis, tikai tuvojoties tiltiņam dzirdējis plunkšķus. un televizorā arī ir rādīti, jā. ēdot koksni, cilvēkus, paldies dievam, nē. man nekādu īpašo emociju un attieksmes šajā sakarā nav, bet piņķis pagājšreiz, pa tumsu nākdams šurp, arī pie tiltiņa bija dzirdējis tos plunkšķus un tā pārbijies, ka viņam sākuši sāpēt pupu gali. kādu pusstundu pēc ierašanās vēl žēlojās, ka sāp. domājis, ka es vai vitarmīns tur slīcinās īsi pirms viņa ierašanās.

bebrs plunkšķa ietvarā, gluži kā brilles - zelta.

bet pirms pāris gadiem vitarmīns kaut kur bija izlasījis ziņu - ugunsdzēsēji uzmet sievietei satracinātu bebru. izklausījās jautri, tika sūtīta filozofiska īsziņa knokai.

multimāksliniekam armīnam ozoliņam kāds draugs dzim­šanas dienā uzdāvināja, pareizāk sakot, izpūta, lielu ziepju burbuli un ju­bilārs to, ar plaukstām no apakšas vēdinot, noturēja gaisā visu moriseja dziesmas every day is like a sunday laiku. brīžiem, kad burbulis nolaidās pavisam zemu, ozoliņš metās ceļos un tricināja gaisu tuvu grī­dai, brīžiem, kad tas bija uzdzīts halles augstumos, lēkāja un vēdināja ar pa­celtām rokām virs galvas. dziesmas beigās burbulis nokrita uz pa­klāja un sa­plīsa, bet visi klātesošie to pavadīja ar aplausiem un skaļām ovācijām.