un tā es eju, eju, skatos uz savām kājām, kas iet, skatos uz savām rokām, ko vicinu, un domāju, domāju par kaut ko visu laiku, pats nezinu par ko. stundām ilgi. tā paiet visa diena, kuras laikā es tikai dažas reizes aiz pienākuma paskatos uz cilvēku sev blakus, kaut ko loģikas ietvaros viņam pasaku un atkal eju tik tālāk un domāju par šo iešanu. nekur jau es neaizeju, neko neizdomāju, nonāku atkal līdz gultai, kurā nevaru aizmigt, jo tā iešanas sajūta nebeidzas, bet doma tā arī nav izdomāta.