tādu zibeņošanu un pērkoņošanu savā dzīvē nebiju pieredzējis ne es, ne vitarmīns (mums gan ir identisks vecums). viņš jau gulēja, kad ap pusdiviem naktī, nevarēdams aizmigt un pārmīzis jēgu, sāku purināt viņu aiz pleca, lai ceļas tak augšā, ka ārā darās velnsviņuzinakas. visa pamale grandēja nonstopā ar tādu kā bumbošanas troksni, it kā notiktu tuvāko pilsētu iznīcināšana. zibeņi te platiem stabiem urbās zemē un skanēja brakšķi un krakšķi, te debesīs zīmēja apaļus, briesmīgus ķekšus, un bija gaišs kā dienā. no sākuma dienvidu (lietuvas) pusē, pēc tam jau virs rīgas un vienubrīd kaut kur pavisam blakus. spērieni tiešām atgādināja tādus kā sprādzienus, it kā būtu kaut kur trāpīts, kādā militārā objektā un tas aizgājis pa gaisu. lietus brīžiem gāza ar krītošu ķieģeļu spēku, brīžiem pārtrauca līt vispār un šausminošā uguņošana turpinājās bez nevienas ūdens pilītes. izslēdzām mājiņā visus elektriskos aparātus un ierīces, sēdējām pie sveces un apstulbuši blenzām logā. man trīcēja kājas, klusībā skaitīju visas zināmās lūgšanas, slepus metu krustus, bet vitarmīns mani mierināja un baroja ar saldējumu. ja kaut kur gāju, tad uz pirkstgaliem, īpaši izvairījos no atrašanās zem jumta loga. un šitā kādas divas stundas no vietas, bez apstājas. tikai ap četriem viss noklusa. tad gulēju tumsā, dziedāju pie sevis klausa nomi dziesmu lightning strikes again and again, domāju par to, kāpēc skukai pēdējā laikā bija tik ļoti bail, un iztēlojos, kā deg grēcīgā rīga, kā uz pusēm pārlūst pēterbaznīca, bet slampē tai laikā drēbju skapī paslēpusies starp mēteļiem kliedz zibensbailīgā sarmīte.

rīta pusē, pamodies no nēģeru maniaka sapņa, ar asiņojošu nazi galvā, nokonstatēju, ka rūkšana mākoņos notiek vēl joprojām, tikai tagad jau kaut kur tālumā.