īsts tuvais ar laiku kļūst tik tuvs, ka šķiet svešs. cietsirdīgi un muļķīgi būtu dēļ tā no viņa šķirties, jo šo tuvumu nav iespējams aizmirst.

vai tiešām literatūru mīlošam (?) cilvēkam ir obligāti jāizmācās augstās skolās, pēc tam lepni jāizrāpo visas tautas priekšā un jāsāk to pašu, viņa mīlēto, dzeju sadalīt pa nervu šķiedrām, plēst no konteksta ārā vārdus un teikumus, pamest tos vientuļus, bez brāļiem, prātuļojumu tumsā, pēc tam šķirot, likt pa saviem rupji tēstajiem plauktiem, tādā veidā pazemojot tik ļoti, ka i skatīties uz to pusi vairs negribas? patologoanatomi atradušies, caurkritušās rajonu avīžu dzejniecītes.

dažreiz man vajadzētu vairāk pasekot saviem vārdiem, iegājis tēlā mēdzu sarakstīt velnsviņuzina ko.