izkliboju rīgu turp atpakaļ, forum cinema 10 cilvēku kompānijā noskatījos savu svētku darvina balvu. no sākuma apsēdos par tuvu, kur, lasot titrus, nevarēju kārtīgi pievērsties savas mīļās fībijas kolfīldas vaigam, kas man šajā gadījumā bija galvenais, tāpēc cēlos vien žigli augšā un aiztaustījos vairāk uz aizmuguri. filma izrādījās mazbudžeta melnā komēdija ar ne tik spilgtām krāsām kā lielajiem grāvējiem, bet uzmanība neatslāba ne uz mirkli. notikumi un darbojošās personas (pārsvarā lūzeri, kuri iet bojā dažādos nejēdzīgos, bet uzjautrinošos veidos) atgādināja palaņuka stāstos lasīto, tikai ne tik brutāli. smējos bieži, pēkšņi un nekontrolējot skaļumu, tomēr iznākot pēc seansa uz ielas gandrīz apraudājos no aizkustinājuma, jo saldi ir acij sauli redzēt, bet saule arī šoreiz bija tikpat spoža un skaista kā senāk, veselu pusotru stundu no vietas, ne par mata tiesu mainījusies, vienā epizodē pat demonstratīvi smēķēja (kas mūsdienu amerikāņu kino ir diezgan reti sastopama parādība) un pamanījās (ar režisora atļauju, bet visdrīzāk kategoriski) pareklamēt savu gadiem ilgi mīlēto grupu wilco.

pa ceļam uz mikro stacijas polarisā nopirku jaunāko breta īstona-ellisa romānu lunnar park, lai ir ko bezmiega naktīs palasīties, bet, ēdot balto teļa gaļas zupu karotēs, iemetu aci dienas izklaides kinoapskatā, kur, tikko redzētās filmas sakarā, dita rietuma izsakās, ka starp raideri un fainsu neesot ķīmijas. ha! - nodomāju - man kā skatītājam tā viņu ķīmija nafig nav vajadzīga, tieši otrādi - galvenais, lai šī ķīmija veidotos starp raideri un mani.

fainsa skūtajos vaigos, starp citu, bija samanāms tāds viegls, rozīgs pēcseksa uztūkums. laikam filmēšanās laikā baigi drātējies.

vēl tur bija arī lūpas uzmetēja džuljeta luisa, arī samērā forša - kniebās ar savu džeku un kliedza: ātrāk, ātrāk! džeks arī strādāja kā šujmašīna, bet pēc tam, pajautājis, vai ir viņas varonis, un saņēmis noliedzošu atbildi, piemontēja savam sagrabējušajam autiņam raķetes dzinēju, uzņēma īsto ātrumu, pacēlās gaisā un ietriecās kaut kādā lidojumu aizšķērsojošā klintī. nu, tjipa, togo.

origo nopirku 0.7 brendija pudeli, dzersim.

sveicieni svētkos šogad pārsvarā virtuāli, bet kaut kā īpaši silti sakrīt ausīs, paldies. neko gan nesvinu, kā jau parasti. man vairāk pašam patīk iet ciemos, ne uzņemt, tad jau labāk vienkārši tusiņš, bez atrašanās jubilāra statusā. šovakar bija ienākuši tikai drauga fāters ar savu dūdu. pasēdējām, apēdām vitarmīna nopirkto torti cielaviņa un miers. sarunu gaitā pēkšņi nonācām pie domas, ka, ja jau kultūrkapitāla fonds pārtiek no pārdoto cigarešu procentiem, kuru cenas tagad cēlušās gandrīz divkārt, tad kultūras sponsorēšanai turpmāk vajadzētu zelt un plaukt.