nu tā. par maija auzenēm, jeb svētā džordža sēnēm. pirms 3 stundām sacepu mērcē ar sīpoliem, krējumu un apēdām. bija laba, daudz gardāka par neitrālo gaileņu mērci. citas specifiskas, garšu raksturojošas īpašības nemācēšu minēt, jo nav tik lielas pieredzes dažādu sēņu šķirņu izgaršošanā. pagaidām ar veselību viss ok, nevemju, nonstopā uz vāzes nesēžu un arī halucināciju nav, tā kā lasiet un lietojiet droši.

bet šīs rudzupuķu bekas (gyroporus cyanescens, krievi viņas sauc par синяк) es tomēr iesaku vairāk - viņas ir ne tikai ļoti garšīgas (pēc riekstiem), bet arī skaistas (gatavošanas procesā)



jā, un tiem, kam mežs tuvu mājām, iesaku parūpēties par nākamajiem gadiem - sēņu atgriezumus nemest ārā, bet salikt traukā, apliet ar ūdeni un 3 dienas ļaut tur sarūgt zupā. pēc tam šī zupa jāizlaista kaut kur mežiņā, lai citus gadus, ja paveiksies un izsētās sporas ieaugsies, tur būtu laba sēņu raža.

no alauksta izlien žirafe ar dziesmu odna palka, dva struna, ja hozjain vsja strana, bet piecas tuklas, segu kuvēros satinušās grāmatvedes, kuru brillēs atspīd viss satezeles zelts, viņai piebalso. baigā rokopera. nesaprotu, ko tie cilvēku tūkstoši ar atplestām mutēm tur vēl sēž, laikam auni. es jau sen būtu aizplēsis uz kādu pļaviņu, izklājis sedziņu ar šņabi un desmaizēm, un klausītos dziesmas ar pantiņiem un piedziedājumu.