bet pagājšnakt mani drāza mārtiņš freimanis kaut kādās tumšās, apokaliptiskās katakombās, pilnās ar bēgļiem, it kā publiski tātad, tomēr neuzkrītoši, maliņā. drāza mani pakaļā, forši drāza, ar visu silto mentālo elementu, no visas savas freimaņa dvēseles, un kad man likās, ka viņš jau beidzis, izrādījās, ka esmu tikai pielicis bikses (laikam jau sekss bija caur drēbēm, he, sukubs freimaņa izskatā!), es sāku skraidīt pa gaiteņu līkločiem, meklēt kādu rūsainu izlietni, kurā apmazgāties un turpināt iesākto, skraidīju, skraidīju, meklēju, meklēju, nevarēju atrast un tā arī pamodos, visādā ziņā apmierināts un par laimi realitātē (?) nesadirsies. gulēju apdullis, blenzu baltajos dēļu griestos un atkal jutos kā pasakā.

dzīvesbiedrs nodzina man matus, pats nodzinu sev sejas apmatojumu, visu pa tīro, gludi un pliki, atstāju tik pavisam īsas hitlera ūsiņas - rieviņā zem deguna, pa kuru bērniem tek puņķi. tad nu atkal izskatos kā ieslodzītais vai jauniesauktais, attiecīgie centri atkal ir vaļā, tiksimies visumā.