| ar varenu dimdienu nakts vidū pēkšņi palika divreiz tumšāks, divi neatbildēti zvani tālumā, pieaugošā skaļumā, un vitarmīns tad jau dīrāja marīnai no muguras melno kremplīna kleitu, kamēr viņas seja kliedzienā kļuva ovāla, piepūtās gluda un vienkrāsaini sarkana kā plūme, rokas stiepās uz priekšu divās lūdzošās, krampjainās zvaigznītēs, nuja, ap māju taču atkal slapstījās briesmīgais seksīgā zaldāta dubultnieks, savas nogalinošās čaplina ūsiņas audzēdams, tāpēc, un nekādas cigaretes tur vairs neko, trīci tik un liec savu pliko galvu blakus viņa plikajai, pēc iespējas tuvāk, un gaidi, kad atrāk uzausīs gaisma. |