| vakar ne no šā, ne no tā pēkšņi piezvanīja mutere. viņa tā mēdz darīt ik pa brīdim, jo pats esmu slinks zvanītājs, sargāju viņu no sevis un savas dzīves (par veču dzīvi man pašam ir mierīgs prāts, jo viņi taču ir pieaugušie un pasauli sen iepazinuši daudz labāk par mani). kā parasti šādās reizēs, pakulstījām mēles par neko, savstarpēji pasveicinājām visus klātesošos (viņa bija aizpērusies pie vecāsmammas), mutere vēl tikai pateica, ka fāters saņemot to, ko pelnījis, uz ko es atbildēju, ka to tik viens dievs zin, ko katrs ir pelnījis un cauri mūsu saruna bija, miers līdz nākamai reizei. un tikai pēc pāris stundām man, skatoties televizoru, pieleca, kādā sakarā viņa ir zvanījusi, jo sporta ziņu diktore pēkšņi sāka visus sveikt MĀTES dienā! bļin! nekad neesmu zinājis, kad īsti tiek svinēti visi šie mistiskie, jaunradītie svētki - mātes, tēva, valentīna, valpurģu, halovīna dienas, tieši tāpat kā līdz šim nekad neesmu varējis atcerēties, kad maniem večiem, māsai un draugiem ir dzimšanas un vārda dienas (vienīgi sarmītes dzimmeni zinu - 16. marts - un arī tikai tāpēc, ka skaitlis 16 man vienmēr bijis liktenīgs, vienmēr 16 datumos viskautkas svarīgs manā dzīvē atgadās un dzīvojis arī vienmēr esmu dzīvokļos ar numuru 16). īpaši par to neuztraucos, jo arī savus svarīgos datumus nekad nesvinu, dāvanas un apsveikumus negaidu un par tiem nepārdzīvoju. dzimšanas dienas viesības man bijušas tikai kādas 3 reizes mūžā - pirmoreiz kaut kad aptuveni 8 gadu vecumā, otrreiz ap 16, bet trešo - kad man palika 32. manis pēc, arī lieldienas, ziemsvētkus un jaunos gadus varētu atcelt un aizmirst, jo tiem tāpat nekādas lielās jēgas neredzu - par dievu un saviem mīļajiem cilvēkiem taču būtu jādomā vai nu katru dienu, vai vispār nemaz, ja jau esam konsekventi, bet sajūsmināties par ciparu maiņu gadaskaitlī ir vienkārši muļķīgi (jājautā numerologiem). kāda gan vispār jēga sadalīt visu savu dzīvi nogriežņos no vieniem svētkiem līdz otriem un tad griezties šajā sadrumstalotībā, šajā atceres, piemiņu un goda dienu karuselī? kāpēc tas vispār notiek? vai tās būtu kādas bailes no lielā, viengabalainā laika, kuram neredz ne gala ne malas? jāsvin taču būtu katra diena no jauna, katra diena kā ziemsvētki, katra diena kā lieldiena, katra diena kā dzimšanas, vārda, mātes vai valentīna diena. ja tas tā nav, tad var izdomāt visādus godināmos datumus, kaut no tā nekāda īpašā labuma nav - cilvēki svin vienā svinēšana, bet iekšējā vientulības sajūta, kāda bijusi, tāda paliek, un neviens svētks tur nelīdz. ar mani tieši tā arī notiek - svinamās reizes man ir tad, kad svinu savu dzīvi, nu kaut vai 3 dienas piedzēries kopā ar cepli vazājoties pa daugavmalu vai viens pats mājās uzcepot kādu foršu pantiņu vai tekstu. iedomājieties, kā tas būtu, ja cilvēki dzīvotu kā tuksnesī un neviens viņiem neteiktu, kurš tagad gads, mēnesis, diena un gadalaiks? pēc nāves, kad atraisīsimies no šīs bēdu lejas, būs tieši tā, un ko tad mēs darīsim, ko svinēsim?
bet savu mammu es mīlu tāpat, neskatoties uz visādām mātes, dzimšanas un vārda dienām. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}