uz brīdi iedomājos, kā tas būtu, ja politkorektie amerikāņi arī pie mums ievestu savu atbrīvotāju armiju, kā irākā arī šeit uzbūvētu savu vietējo abugraivu, sasēdinātu vienā gaiteņa pusē nss aktīvistus, otrā - sarkanos, un tad svētdienās, salaižot viņus kopā, iekšpagalmos rīkotu pliku, ķēdēs iekaltu gladiatoru cīņas ar tiešraidēm nacionālajā tv kanālā, the sundays dziedātā it's that little souvenir of a terrible year pavadījumā, piemēram.. absurds, teiksiet? galīgi garām? ha! varbūt! bet, manuprāt, viens labums tomēr no tā būtu - ierindas pilsonis beidzot varētu justies droši, nodarboties ar kultūru, mākslu un intīmo dzīvi, un vienreiz pārtraukt cepties par vietējā idiotu mazākuma regulāri rīkotajām provokācijām (turklāt augstvērtīgs, jēgpilns svētdienu šovs arī būtu nodrošināts).

i just realised what you called me

tādas dusmas brīžiem skatoties šos brīnumaino pārvērtību šovus, ka gribas ielīst televizorā un vienai otrai stilistei sadot pa purnu. tieši tik ciniska bija arī šodienas katrīnas palīdzības formula. atvilkuši uz rīgu vienu krietnu, strādīgu lauku sievu, daudzbērnu ģimenes māti (izskatījās, ka arī pietiekoši laimīgu), nodevuši viņu garkājainu blondīņu nagos, kas vazā viņu riņķī pa smalkiem saloniem ar saukļiem tjipa DĀRGI, KOPTI, SIEVIŠĶĪGI! uz lūpām, un demonstrē viņas laucinieciski neveiklo reakciju, kas tā konfliktē ar bezgaumīgi smalkajiem jaunlatviešu interjeriem, ka skatoties tiešām gan raudāt gribas, gan dusmas ņem. rezultāts tomēr nebija slikts, vismaz pupus nebija sacēluši līdz ausīm, - zālē iepeldēja baltšķipsnaina latviešu džūlija endrjūsa, kura neizskatījās īpaši psiholoģiski traumēta, tā, ka gan jau viss vēl tikai priekšā. bet no otras puses, domāju arī par to, kāpēc mūsu trūcīgās lauku meitenes, piemēram, nestaigā vieglās, lētās katūna kleitiņās ar bumbuļiem kā bagātās kundzes emmai, bet gandrīz vienmēr iespīlējas netīra izskata džinsās ar ekstra zemām jostasvietām, kas knapi turās uz dibena. un nevajag man šajā sakarā kaut ko švepstēt par modi, jo tajās pašās modesskatēs uz mēles, cik esmu manījis, kleitas tiek demonstrētas daudz biežāk nekā bikses, ne tur tā lieta, un arī ne ērtībās, jo kleita taču spiež daudz mazāk par biksēm. varbūt tām balinātajām garkājēm tiešām ir taisnība, un nabadzība sievietes tiešām padara par bezdzimuma krokomaušiem, no sākuma iekšēji, bet pēc tam ārēji? saprotu tikai to, ka tā ir tā noslēpumainā sievietes dvēsele un kaut kas tajā tiešām kārtībā pie mums nav. to es tā - no savas noslēpumainās geja dvēseles te piržu.