vakar pa tām dzimšanas dienas svinībām būšu kaut kur apdauzījis galvu, kaut kā tā jocīgi iesāpas tik ik pa brīdim vienā punktā uz paura. neko tādu neatceros. neko nesaprotu. atceros tikai, ka atvēru acis, bet tur priekšā smaidoša buša melnā kaķa maskā ceļ brendija glāzi pie lūpām un saka: jāpalok mazliet pieniņš!

mēs tikai neredzam, bet satrakojušies hormoni organismā sāk spīdēt un visi iekšējie orgāni tajā brīdī top apgaismoti.

manam kraftvercistam vitarmīnam šausmīgi nepatīk grupa travis, gandrīz vai lamuvārds. tāpēc, kamēr viņa nav mājās, esmu novilcis no interneta tieši travis jauno albumu boy with no name un nu jau kādu pusstundu rāpoju apkārt pa grīdu ekstāzē ņaudēdams: closer, closer, miau ņi ņau, miau ņi ņau.

http://www.youtube.com/watch?v=x16rGcxDvIo

frenam hilijam tur ir smieklīga, bet forša frizūra, viņš pats staro kā pati mīlestība un darbojas kā parfimērs, kamēr visi apkārtējie no tā visnotaļ pozitīvi jūk prātā. bet varbūt, ka tās ir tikai bena stillera paranoidālās iedomas, ļaunā kapitālisma bailes no patiesa prieka.

būtu es arhitekts, uzprojektētu milzīgu lielveikalu vonnegūta sniegpārsliņas formā, kur vislētākie veikali, parasti cilvēku pārpildīti, būtu ārpusē, bet jo dziļāk ietu, jo dārgāki, ekskluzīvāki un tukšāki tie pamazām kļūtu. pašā sniegpārsliņas vidū, bezizejā, līdz kurienei aizklīstu tikai retais, atrastos pats ekskluzīvākais un dārgākais veikals, kuru apsargātu skūti, bruņoti izsitēji un kurā pārdotos nu piemēram clinic sejas ziepes. lielie bagātnieki, staigādami pa tukšajām, greznajām veikalu zālēm, justos vientuļi, skumji un nemanot sāktu pārvērsties par dzejniekiem.