ap 14.00 beidzās cigaretes, tāpēc nācās vien rāpties uz jaunā, melnā friču riteņa ar zvaniņu un braukt uz ciemata centru iepirkties. līņāja smalks lietutiņš, ceļš bija mitrs un ciets, ripošanai piemērots. veikals izrādījās galīgi tukšs, visas pārdevējas drūzmējās tā vidū un klačojās. kādu laiku nostāvējis pie tukšās letes, pasaucu tomēr kādu, un kāda, bet ne tā, kuru domāju, arī atnāca un pārdeva man divus dienišķos zilos vinstonus. izrādījās, ka rukšveidīgā, foršā pane monika no alkohola nodaļas pārcelta pie piena produktiem (pārdevusi pēc desmitiem?) un nebēdnīgi man šodien iesvēra biezpienu. vēl nopirku arī saldētus frī kartupeļus, krējuma sardeles, žāvētu vistu stilbiņus, desmit olas, kabaču ikrus, majonēzi, zemeņu zilonīti un melno šokolādi. kad raļļoju atpakaļ, ritenis smiltīs tomēr sagriezās, sametās un es uz sāniem iegāzos pa taisno grāvī, tieši pretī kaimiņu lielās divstāvu savrupmājas logiem. par cik nesasitos, tad ceru, ka vismaz kāds to redzēja.

pirmais, lielākais noslēpums par kārtīgiem lauciniekiem ir tāds, ka uz rīgu braucot galvenais ir pārāk nesapucēties.

caur tumsu autobusiņš laužas, dzejnieks un lit. kritiķis brauc ciemos. atkal būs nakts drope! dzīve ir brīnums! no rīta nekad nezini, kas tevi sagaida vakarā.