izkāpu no vilciena pa taisno uz brīvības ielas, netālu no savas vecās dzīvesvietas ar kaut kur sagrābstītu pazaudējušos knēveli uz rokas, un ieraudzīju tur, uz trotuāra, vēl trīs tādus pašus, vecāku aizmirstus mazuļus, kas jau rāpuļoja un snaikstījās gar pašu braucamo daļu uz kaucošā trafika pusi. nesaprotu, kas tas tiem bērniem par tādu pašnāvniecisku instinktu - vienmēr līst pa taisno zem mašīnu riteņiem?! vienmēr viņiem vajag tieši to tur, visaizliegtāko akmeni visbīstamākajā vietā, ar tieši to tur, velnsviņizkam nepieciešamo, sarkano skudru virsū! tā nu grozījos pilnīgā panikā un nevarēju i saprast kā apvākties, jo, ja aizgādātu mājās tikai to pirmo, pārējie trīs taču noteikti tiktu sabraukti, savukārt, ja ņemtu tos trijus no sākuma, kur tad liktu pirmo? ar visiem četriem apkrauties arī grūti, pie tam vēl riskējot tikt arestētam un apvainotam kāda sīča zādzībā visam plusā! neraža kaut kāda, ne pamestie bērni!

latvijas svētie kristieši ar saviem sūdu maisiņiem sapelnījušies, un nu paši var praidot savas lieldienas sniegā un aukstumā. dievs jau nav mazais bērns!

vakar, nākot mājās, man uz meža ceļa nez no kurienes piesitās draugos svešs šunelis. es viņam pabužināju ausis, paglaudīju galvu, un šis no manis pēc tam vairs tā arī neatstājās, attecēja līdz pat pašām namdurvīm. smuks tāds, vidēji liels, plušķains, izskatās pēc lapsas un suņa krustojuma, tikai balts, ar melniem plankumiem uz sāniem, bet brūniem - uz acīm. vēl tagad skraidelē pa pagalmu, un ik pa brīdim kā zaķis tik paceļas pakaļkājās un ielūr pa ārdurvju stiklu mūsu virtuvē. baigais draugs, he he, man jau patīk! abi ar vitarmīnu tagad nezinam ko ar šo lieldieni piektdieni iesākt. iekšā laist negribas, piespalvos un pieblusos visu māju, bet ja paturēsim, būs vēl arī jābaro. tā jau pašiem brīžiem nav ko grauzt. tomēr mīļš tas sunītis bezgala. gan jau ka atklīdis no kādas kaimiņu sētas, citu variantu šajā lauku nostūrī grūti iedomāties, nenokrita taču no kosmosa. neesam arī vēl izpētījuši, kas viņš īsti ir - belka vai beloks. būs jāatlīp beidzot no kompja un jāiziet ārā ar viņu paspēlēties.

pie mikrofona holdens kolfilds. tādu mājienu par džeimsu grehemu devis pitchfork un - paradoksāli - tādu es viņu tīri vizuāli arī iedomājos. man jau tā - tikko tiek piesaukts kāds no šiem retajiem, patiesi autsaideriskajiem personāžiem, - šajā gadījumā, kolfīlds (svēts ir!) - tas uz mani iedarbojas pilnīgi paralizējoši un jebkāds kritiskums momentāli ir vējā.

atbrauca buša un atveda mums lieldienu dāvanā tējas sēni, kuras māti saucot emīlija. tagad mums jāizdomā, kā sauks šo viņas bērnu. vajadzētu arī uz e. varbūt elfrīde, jelinekai par godu?

izplūderēta vista

šovakar, kā pie lieldienām, saviesīgi sēžam, iedzeram, piekožam masturbu un runājam par mājputnu vairošanos. man, līdz pat 38 gadu vecumam, tā ir bijusi tumša bilde. nezin kāpēc biju iedomājies, ka tad, kad gailis plūderē vistu, viņš vienkārši uzlec tai no mugurpuses virsū, izplucina to aiz spalvām, tā kārtīgi nomīda ar nagiem, tad tajā vistā kaut kas iekšēji noiet un viss - viņa ir stāvoklī ar olu, bet tagad izrādās, ka gailis vistai arī kaut ko BĀŽ IEKŠĀ! vai tad viņam vispār ir bāžamais un, ja ir, tad kāds? buša un vitarmīns saka, ka esot gan kaut kāds! tad man atkal rodas jautājums - vai gailis, iebāžot vistā to savu pipisku, jūt arī kaut kādu seksuālo baudu? un vai vistām ir vairāki caurumi pakaļā - viens čurāšanai (ja vistas vispār čurā), viens ķēzīšanai, bet vēl cits oludēšanai? visos zīmējumos, kur no vistas izkrīt ola, parasti TUR zīmē tikai vienu punktiņu, nevis vairākus! un kā tad tas gailis eskstāzē plūderējot var starp spalvām atrast un ietrāpīt īstajā? un kas izplūderē visas tās miljons inkubatoros ieslodzītās vistas, kas dzīvo putnufermās? varbūt strādnieki ar kaut kādu automātisko metodi? vispār, interesanti un jautājumu kaudzēm.