gulēju es uz sava zilā plīša dīvāniņa gulēju, domāju pie sevis domāju un izdomāju, ka jāceļas takš augšā un jānāk, jāuzcep viens neliels ierakstiņš (gandrīz vai veltījums) par suņanaglu, pie tam vēl nevis par parastu suņanaglu, bet īpašu - ložņājošo. kāpēc ložņājošo, jūs vaicāsiet? a tāpēc, ka viņš, riebīgais suņanagla, regulāri te nāk un ložņā pa manu cibiņu, visu laiku trīcot špionē, ko tādu atmaskojošu es atkal par viņu esmu atklājis (jo es taču biju, esmu un būšu), tikai nelaime (varbūt laime?) tajā ir viena un liela, - viņš, nabags, neko nevar atrast, jo man visi suņanagliskie ieraksti, redz, ir paslēpti zem atslēdziņas tā, ka tos var izlasīt tikai tie, kuriem es pats to gribu atklāt (un tādu, dārgais lasītāj, kā jau tu zini, nav maz), tāpēc nelaimīgajam suņanaglam nākas vien samierināties ar visiem citiem maniem sacerējumiem pielikumā, kuros par viņu nav teikts ne vārda, un rezultātā sanāk tā, ka es par viņu tik rakstu rakstu, viņš par sevi tik lasa lasa, bet tā arī neko nevar izlasīt, pie tam, jo vairāk viņš meklē un burās pa šejieni (un es zinu, ka burās), jo vairāk un iedvesmīgāk es rakstu un nerādu, tāds, lūk, mums gluži vai apburtais loks, - tik elektrisks, ka man par to domājot, paliek pavisam jautris prāts, miega vairs nav nevienā acī, un es pat apsveru ideju atkal atvērt veco kvarku un vēl mazlietiņ dvēseles mieram (na noč grjaģa) pamaketēt grāmatiņu par mezozoju un neandertāliešiem.

šodien man vajadzīga tikai nevainība.