kaut kādi lauku naktstaureņi ap mani līp, pretīgi kukaiņi, visa māja pilna, pilna visa baltā griestu lampa no iekšpuses, uz ekrāna arī laižas. un tie daimondi (greizsirdība) moka.

kaut kādas neizskaidrojamas riebīguma izpausmes manī bija novērojamas jau bērnībā, jau kopš pašām pirmajām klasītēm, kad vēl mācījos tagad jau sabrukušajā slampes astoņgadīgajā skolā. atceros gadījumu, kad mēs, otrās klases sīkie, sēdējām matemātikas stundā, rakstījām kontroldarbu un viens no diviem klases nesekmīgajiem puikām (rižs, distrofiski izstīdzējis vispārējā apsmiekla objekts no nelabvēlīgās ģimenes), uzvārdā meilis, man atsūtīja zīmīti ar lūgumu pateikt priekšā pareizās atbildes, bet es viņam atbildēju, ka tā nebūs labi, ka mums abiem vajag paprasīties iziet nokārtoties un tad es viņam tur ārā visu nodiktēšu. tā arī izdarījām - es izgāju pirmais, bet viņš konspiratīvi pēc kāda laiciņa. satikāmies skolas pagalmā, es viņam nodevu visu vajadzīgo informāciju un viss it kā bija nokārtots (nokārtojāmies!), taču pirms atgriešanās klasē meilis ierosināja tomēr vēl mazliet uzkavēties un paspārdīt pa skolas pagalmu bumbu, kas šī procesa laikā, kā gadījās, kā ne, ielidoja tieši pa durvīm meiteņu tualetē (mums tur bija veca lauku pamatskola ar sausajām atejām pagalmā, zēniem kreisajā, bet meitenēm pagalma labajā pusē). nu bija briesmas, jo puikām iet meiteņu atejā bija milzīgs tabu (neviens pat nezināja, kā tur īsti izskatās, pat smaka no turienes nāca savādāka nekā no zēnu gala), tomēr man (ar slepenu ļaunu prieku) izdevās rudo meili pierunāt un viņš, ziedodamies kopējās lietas labā, pa kluso (stundu laikā jau neviens neredzēs!) iešmauca tai sasodītajai bumbai pakaļ, taču tikko viņš bija pa tualetes durvīm iekšā, man nebija divreiz jāsaka - es momentā pieklupu pie tām, aizcirtu tās ciet un aizbīdīju tām no ārpuses priekšā lielo aizbīdni, atstājot nabaga meili ieslēgtu aiz tām, žēlabaini lūdzoties pēc atbrīvošanas, bet pats vienā mierā devos atpakaļ uz klasi pabeigt savu labinieka kontroldarbu, un, kad skolotāja sāka brīnīties, kur tad tas meilis tā pazudis un vai es gadījumā viņu kaut kur pa ceļam neesmu manījis, es tikai taisīju lielas acis un teicos neko nezinām, izgaisis meilis, tā sacīt jāsaka, brīnumainā veidā. tā arī tā stunda toreiz pagāja, visi bērni pabeidza savus matemātikas kontroldarbus (tikai rudmatainais meilis nē), bet, pēc tam, kad jau starpbrīdī mēs izskrējām pagalmā spēlēties, paelpot svaigu gaisu, pačurāt un pakakāt, visai astoņgadīgajai skolai bija lielu lielie prieki, vispārēja smiešanās, bet meitenēm spiegšana, jo stulbais nesekmīgais rižiks bija atradies, pie tam kur! - meiteņu tualetē, par ko viņam pašam, protams, tika neaprakstāms kauns un biksēs auns, kamēr manu vainu notikušajā toreiz, cik atceros, neviens tā arī neatklāja (un tikai tagad, pēc ilgiem gadiem, es sāku domāt par to, vai tik uzvārds meilis nav atvasināts no lietuviešu vārda mīlestība (meile), un vai tik savā bērnībā nebūšu iespundējis tajā meiteņu atejā pašu mīlestību, pie tam, iespējams, pats sev liktenīgi.).